background

Pēdējais vakars un diena pagāja atkopjoties no lielā haika un žāvējot kurpes. Manējās apbrīnojami izžuva jau gājiena laikā un atlika vien nomainīt zeķes. Lilita tik viegli netika cauri. Vakaram Sintija ar Justeinu bija rezervējuši galdiņu Bergenas restorānā, tapēc Lilitai nācās aizņemties apavus no Sintijas kamēr viņējās izmazgātas žuva uz eļļas radiatora.
Pa ceļam uz restorānu Lilita uzrīkoja fikso fotosesiju abiem jauniešiem. Izrādijās, ka īstajā pilsētas centrā līdz šim nemaz nebijām bijuši, taču vecā koka apbūve, mazās mājiņas un šaurās ieliņas mums patika daudz labāk, tapēc mazo “caureju” centram pieņēmām kā pietiekošu šis pilsētas daļas apmeklējumu. Pretēji centram vecā apbūve ir tik skaista, ka bez grūtībām atradām vietu ātrai fotosesija pēc pirmā skata necilā pagalmā. No ārpuses bijām tam gājuši garām katru dienu, bet no iekšpuses tam izrādijās pavisam cits šarms. Pār vienstāvu apbūves māju jumtiem pat noķērām rietošo sauli un bildēs tik sapņaino pretgaismu. Bergena ar savu laiku tiešām mūs lutināja. Ja vietējie saka, ka te vienmēr līst un visi pārējie laikapstākļi ir izņēmums, tad šajās dienās mums lietus bija izņēmums, kas noritēja naktīs. Pēdājais rīts pat atnāca ar spožu sauli un zilām debesīm. Patiesībā arī nākošās divas dienas sola tādas pašas, bet uz mums tas vairs neattiecas.
Šis atkal izvērtās par ļoti piepildītu braucienu. Bergenā bijām tikai 4 dienas, bet redzējām un paveicām ļoti daudz. Noteikti paliks atmiņā arī ceturtdienas brauciens uz fotosesiju, kas bija visa šī ceļojuma patiesais iemesls. Tā kā mums pašiem auto šoreiz nebija, tad šī iznāca vienīgā reize izbraukt ārpus pilsētas. Vietējais norvēģu šoferis izstāstija gan par nodokļu atlaidēm, kas izskaidro lielo elektro auto skaitu ielās, gan enerģijas cenām, kas ļauj norvēģiem turēt ieslēgtas gaismas 24/7. Kā viņš teica; “Ja nu gadījumā ievajagas iet uz to telpu tumsā. Ko tad?” Eeem. Nu tad ieslēdz gaismu ejot… Bet mēs negājām strīdēties. Ja reiz viņi 98% no savas enerģijas saražo ar kalnu ūdens un vēja spēku, tad lai jau viņiem tiek. Viņš arī apgāza mītu par Norvēģiju, kura bagāta kļuvusi pēdējo simt gadu laikā. Izrādās pat sešdesmitajos dzimusī paaudze bija stipri nabadzīgi fermeri, kas savas dzīves laikā piedzīvojuši neredzētu ekonomisku izrāvienu. Dažreiz man liekas, ka ar mums ir līdzīgi. Padomju savienība pret šodienas Latviju ir nesalīdzināmi ekonomiski lielumi. Parasti man šķiet, ka cilvēki, kas pēkšņi kļūst turīgi neprot ar to tikt galā. Latviešu smalkās līzingmašīnas un piebūvētās pierīgas pļavas to lieliski ilustrē, taču Norvēģiem kaut kā apbrīnojami izdevies jauniegūto bagātību uztvert stipri veselīgāk. Vismaz no malas tā izskatās. Varbūt skaistā daba nomierina. Braucot uz fotosesiju avārijas dēļ ceļā bija sastrēgums. Tāpēc nācās šoseju apbraukt pa mazajiem kalnu celiņiem. Elpa aizrāvās no brauciena gar klinšainajiem fjordiem ar neskaitāmām saliņām fjorda ūdenī un ezeros. Turpinot rūķu māju tēmu arī saliņu izmēri līdzīgi. Kā mazā Prinča valstībā. 3×4 metri saliņa ar pāris kokiem un dzidru ūdeni visapkārt. Vai atkal līkumots kalnu celiņš caur simtgadīgiem mežiem. Egles, kas apaugušas ar ķērpjiem un sūnām pašas kā tādi gigantiski ķērpji spraucas caur klinšainajiem akmeņiem. Visu šo redzot šoferis tikai mierīgi nosaka, ja gribat “scenic route”, tad tur krustojumā jāgriežas pa kreisi. Saglabāju koordinātas un brauksim citreiz izpētīt to “pa kreisi”. Ja šādu pasaku ceļu viņi uzskata par parastu, tad kas diez slēpjas aiz tā pagriziena? Tas lai paliek nākošai reizei. Mums laiks atpakaļ uz Latviju.

Dalies ar šo rakstu

Ja lasītais šķita interesants, izklaidējošs vai noderīgs - lūdzu padalies ar to saviem draugiem. Tā mums būs lieliska motivācija turpināt rakstīt šādus un līdzīgus stāstus. Ja lasot radās komentārs vai viedoklis - lūdzu pievieno komentāru tepat zemāk, vai atsūti mums ziņu.