background

Ulriken - Floyen 20km haiks

Atšķirībā no visiem citiem ceļojumiem šoreiz mēs neīrējām mašīnu un pērvietojāmies tikai ar sabiedrisko transportu. Parasti tas nozīmētu palikšanu pilsētā, bet tikai ne tad, ja dzīvo Bergenā. Šeit pabraucot pāris pieturas prom no centra vari izbaudīt mežonīgo Norvēģijas dabu visā krāšņumā. Pēc tam, kad vecpilsēta un centrālais kalns ir izpētīts mēs nolēmām pieņemt nopietnu izaicinājumu – 15km pārgājienu no Bergenas augstākā kalna Ulriken uz Pilsētas kalnu Floyen. Lai piedzīvojumu padarītu vēl interesantāk nolēmām nelietot ne Funikulieri ne gaisa tramvaju, kas uzvestu vai novestu no kalna. Tā pirmā septembra rītā, kamēr bērni Latvijā dodas uz skolu mēs sēdāmies 12.maršruta autobusā un braucām uz Ulriken pakāji. Pāris minūšu gājienā no pieturas sākas akmeņaina meža taka ar stāvu kāpumu 643 metru augstajā Ulriken. Gaisa tramvajs kalnā ved 7 minūtes. Ar kājām kāpiens ir aptuveni stundu garšs un kabatā paliek 110kronas, ko citkārt nāktos atdot par biļeti. Kalns ir stāvs un vietējie to nereklamē kā vieglu.

Vakar pētot internetā pieejamo informāciju par šo pārgājienu gatavojāmies, ka tas būs grūts. Itkā mentāli sagatavo sevi uz ilgstošu fizisku slodzi, bet līdz galam nespēj aptvert cik īsti ir 15kilometri pa Norvēģijas kalniem vai ko nozīmē pārgājiens kalnainā apvidū vairāk kā 5 stundu garumā. Pie pirmā stāvā kāpuma ķermenis sāk protestēt. Trūkst spēka, gribas dzert, palēnām pazūd rīta vēsumā savilktās drēbju kārtas un liekot soli pie soļa virzies augstāk. Ar Nepālas meistaru gādību jau otro gadu kalnā tiek būvēti akmens pakāpieni. Katrs pakāpiens ir 30-40cm augsts un tādu to ir tūkstošiem. Tomēr pa šādām trepēm iet ir vieglāk kā mežā lauzties caur klinšainiem akmeņiem. Diemžēl trepes vēl nav pabeigtas un pēdējo daļu jāviec pa veco taku, gar kuru izbūvētas metāla trubu lenteres pie kurām turēties ar rokām un vilkt sevi augšā. Brīžam akmeņi ir tik lieli un tik stāvi ka roku spēks ir vienīgais, ko iespējams lietot.

Kalna galā ir milzīga TV antena un restorāns, bet labākais sākas tikai tālāk. No kalna virsotnes sākas vairāki pārgājienu maršruti un populārākais no tiem starp desmitiem kalnu ezeriņiem ved atpakaļ uz pilsētas kalnu Floyen. Jau pēc pirmajām minūtēm redzam tipisku Norvēģu kalnu ainavu ar milzīgiem akmeņiem, kalnu ezeriņiem un maziem namiņiem, kas sacelti ap ezeriņiem. Īpaši izteikta šāda apbūve ir lauku reģionos, bet izrādās, ka arī pie pašas pilsētas tādu ir ne mazums. Taka ved pāri vairākiem kalniem ar lielisku skatu gan uz Bergenu, gan kalna otrā pusē esošiem ciematiem. Zinājām, ka šoreiz galvenokārt dzīvosim pa pilsētu, tapēc pārgājienu zābakus atstājām mājās. Šodien gan tie pietrūka. Mazās kurpes ātri padevās dubļainajām takām un akmeņiem, pa kuriem nācās šķērsot strautus. Vairākās vietās kalns kļuva tik stāvs, ka nācās lietot rokas lai tiktu augšā un lejā. Citur zāļaina pļava patiesībā izrādijās purvains apvidus, kas nesaudzīgi samērcēja kurpes. Takas te ir labi marķētas, jo ziemā viss mēdz aizsnigt ar biezu sniegu, tapēc, lai maršruts būtu ejams arī pavasaros, kad sniegs vēl nav nokusis ik pēc pārdesmit metriem redzami metāl stabi vai vairākus metrus augsti akmens krāvumi. Lielākoties pagriezienos arī izvietotas virzienu norādes, bet ar attālumiem te kaut kas nelīmējas. Saskaņā ar dažādiem resursiem pārgājiens ir 12, 15 vai 18km garš, taču jau labu laiku pavadot ceļā zīmes jorpojām liecināja ka esam nogājuši tikai pārsimts metrus. Arī vietās, kur attālums bija norādīts vienlaicīgi uz abām pusēm – attālumu summa nesakrita ar avotos minēto. Patiesībā kalnos, kur bieži nākas līkumot, lai atrastu līdzenāko un sausāko ceļu attālumu norādīšana ir stipri relatīva, jo galā noietais atālums katram būs citādāks. Dažviet jokojām, ka attālumi speciāli norādīti nekorekti, lai lieki nesabaidītu cilvēkus ar vājākiem nerviem, kas tomēr saņēmuši drosmi šo gājienu izmēģināt.Mēs lietojām telefona aplikāciju, kam vajadzēja piefiksēt noieto distanci. Ik pa laikam telefonu nācās lietot arī kartes apskatei un fotogrāfēšanai, tapēc aplikācija sakārās un reāli noietā ceļa vietā vairākkārt ievilka taisnu līniju starp diviem punktiem. Galējais rādījums bija nedaudz virs 18km, bet lēšu, ka kopā nogājām vairāk kā 20 kilometru, jo galā arī kājām mērojām ceļu lejā no kalna līdz pilsētas centram.

Esot apmēram vidū kādā brīdī piefiksēju, ka ķermenis apbrīnojami pielāgojies slodzei. Itkā butu sapratis, ko no tā sagaidu un nemaz neprotestē. Vairs nav ne karsti, ne slāpst, ne gribas apstaties ik uz soļa. Ūdens līdzi mums bija tikai knaps pus litrs uz diviem, taču te tā nav problēma. Kalnos ir daudz ezeru un struatiņu no kuriem ne tikai var dzert, bet to pat dara visa pilsēta. Proti ik pa laikam pie ezera atrodamas norādes, ka to tuvumā nedrīkst ne nakšņot, ne peldēties ne braukt ar laivu, jo ūdens tiek lietots pilsētas ūdensapgādei. Savukārt citur darbojas Norvēģu likums, kas pieļauj brīvu nakšņošanu, peldēšanu un citas aktivitātes ar nosacījumu, ka tiks savākti atkritumi un vienuviet nepaliksiet ilgāk par divām naktīm pēc kārtas. Te skandināvi ir galvas tiesu priekšā Latvijai, kur pēc likuma pat hamoku nedrīkst iekārt piejūras kokos nemaz nerunājot par ugunskura kurināšanu pludmalē vai kāpās. Tai pat laikā te daba ir tīrāka un lai arī katru dienu to apmeklē daudz vairāk cilvēku – atkritumu ir daudz mazāk. Ar to gribu teikt, ka svarīgāk par aizvien jaunu aizliegumu izgudrošanu būtu cilvēku izglītošana. Aizliegumu mērķis taču nav izdzīt visus no pludmales un kāpu zonas, bet gan pasargāt tās vērtības, kas tur ir sargājamas. Savukārt uzturēties un atpūsties kāpu zonā iespējams arī atbildīgi un neizjaucot svarīgos dabas procesus. Diemžēl vieglākais ceļš ir aizliegt, nevis izglītot.

Atgriežoties pie mūsu stāsta par Norvēģiju esam tikuši jau gandrīz līdz Floyen un sākam kāpt lejā. Tuvāk pie viena vai otra gala sastapām daudz cilvēku. Vidū tikai reto. Floyen pusē atkal daudzi Norvēģi dodas dienišķājā skrējienā pret kalnu. Vairāki arī vecumā ap piecdesmit izaicina kalnu skriešus. Dodoties zemāk ir arvien vairāk tādu, kas uzkāpuši tikai līdz skatu laukumam un tagad dodas lejā. Zinot, ka tiko esi pieveicis pilnas dienas pārgājienu nevilšus gribas justies galvas tiesu pārākam par citiem. Bet tad atkal kārtējais skrējējs, kas viegliem soļiem uzjoņo kalnā nejūtot manas bezgala sāpīgās kāju locītavas noliek visu savās vietās un es tomēr palieku pazemīgs.

Ir tomēr lieliski dzīvot pilsētā, kur 15minūtēs var nonākt mežonīgā kalnu dabā un pavadīt kaut visu dienu mēģinot kalnam pierādīt kuram no jums ir lielāka izturība. Šodienas mācība ir tāda, ka labākais tikai sākas aiz kalnu pacēlāju stacijām un restorāniem. Diemžēl absolūtais vairums to nekad neuzzin, bet laimīgi ir tie, kas pieņem izaicinājumu un dodas. Tagad ļoti sāp kājas un nāk miegs, bet labprāt to darītu atkal.

Dalies ar šo rakstu

Ja lasītais šķita interesants, izklaidējošs vai noderīgs - lūdzu padalies ar to saviem draugiem. Tā mums būs lieliska motivācija turpināt rakstīt šādus un līdzīgus stāstus. Ja lasot radās komentārs vai viedoklis - lūdzu pievieno komentāru tepat zemāk, vai atsūti mums ziņu.