background

Nākošā pietura - Galapunkts

Šodienas mērķis ir nokļūt pēc iespējas tuvāk Helsinkiem, kur rīt mūs gaida nakts prāmis uz Tallinu. Pateikt to ir vieglāk kā izdarīt, jo no ostas mūs šķir vairāk kā 800km. Pēc nogurdinoša brauciena esam pieveikuši apmēram 2/3 no distances un atrodam sakarīgu kempingu. Pēc Zviedru kempingu iznīcības, Norvēģu dārdzības un Rovaniemi ērtībām mūs vairs nekas nespēj pārsteigt. Patiesībā vienīgais, ko sagaidām no kempinga šonakt ir vieta, kur puslīdz legāli noparkoties. Tāpat guļamistaba mums ir bagāžniekā, vakariņas glabājas kastē uz jumta un aizvien spēcīgāk jūtamais māju tuvums uzdzen slinkumu pret kempinga neērtajām dušām. Vietu atrodam. Eimija priecīga par batuta bonusu. Mēs par interneta pieslēgumu un tā viņai lēkājot, bet mums cīnoties ar zemes kvalitātes wifi tiekam rezervēt pēdējo naktsmītni Tallinā. Kaut kā Igauņi mūs pagalam negribēja uzņemt. Jau iepriekšējās dienas centāmies tikt pie naktsmāju rezervācijas, bet dažādu iemeslu dēļ saņēmām atteikumus.

No rīta veikli pieveicam atlikušos kilometrus un mūsu plānotā laika rezerve ir izrādījusies vairāk kā pietiekama. Gaidot prāmi izejam līkumu pa Porvo pilsētiņu. Beļģu kempinga draugi teica, ka tur esot smukas, sarkanas koka mājiņas. Oh well. Ja mēs tikai būtu ceļā uz Lofoten mums arī viņas liktos smukas, bet pēc tā ko esam jau redzējuši Norvēģijas ziemeļos šis vairs nespēj raisīt sajūsmu.

Pusdienām meklējam kādu klusu vietu Helsinku pievārtē. Kartē atrodam vientuļu ceļu jūras tuvumā un jau ceļa sākumā redzamā zīme ir daudzsološa. Tā vēsta, ka šis ne tikai pats ir strupceļš, bet arī visi tā atzarojumi esot bez izejas.

Iejaucam ikdienišķos makaronus ar pupiņām, saldajā uzēdam mellenes un esam gatavi peldēt atpakaļ uz Tallinu. Prāmis ostā ierodas pēc pusnakts. Uzpildam degvielu, par draudzīgajām Tallinas cenām un meklējam savu AirBnB adresi. No polārās dienas vairs nav ne vēsts. Pulkstenis rāda viens naktī un ir pilnīgi tumšs. Arī Tallinas piepilsētas pļavas treknajos gados piebūvētas ar jaunceltnēm. Mūsu naktsmājas ir vienā no tādām. Navigācija spītīgi ved mūs caur kādas Hruščovkas pagalmu. Ceļš kļūst par neceļu. Apkārt pilnīga tumsa. Cik redzam mašīnas starmešu gaismās - esam kādā šaubīgā dārziņu kooperatīvā. Ceļa abās pusēs krūmi, grāvji un braucamā daļa tagad jau sastāv no divām knapām pēdām. Apšaubām, ka tur tālāk varētu būt civilizācija. Kur nu vēl naktsmājas par kuru izmantošanu prasītu naudu. Kaut gan uz brīdi piezogas atmiņas par Pierīgas trekno gadu ārprātu, kur mājas tika sabūvētas burtiskā pļavā pat bez elementāras ceļu infrastruktūras... Nolemjam iebilst navigācijai un stumjamies atpakaļ, lai rastu iespēju apgriezties un tikt atpakaļ uz lielāka ceļa. Navigācija uzstāj lai par katru cenu tomēr dodamies atpakaļ uz šauro bezizeju. Tikai pēc pāris kilometru spītīgas braukšanas pretējā virzienā maršruts tiek pārrēķināts un mums piedāvā civilizētāku variantu kā nokļūt mājās.

Tikai no rīta redzu, ka virziens, no kura piebraukšanu solīja vakardienas navigācija vispār ir necaurredzama krūmu grava. Saimniece saka, ka tur lejā esot pat upīte. Laikam navigācija saskuma pēc Norvēģijas un uz atvadām nolēma saorganizēt pēdējo piedzīvojumu.

Atlikušie 500km no Tallinas līdz mājām tāds sīkums vien šķiet. Rīgā atkal visu sapakojam bagāžniekā, lai atdotu īrēto jumta kasti. Uz pārtikas rēķina bagāža ir kļuvusi mazāka, bet piedzīvojumu atmiņas bagāža tagad mums ir neizmērojama. Par laimi to nav jāvar iepakot bagāžas nodalījumā. Tagad uzmanīgi pierakstīta tā glabāsies pat tad, kad atmiņas prātā sāks balēt. Un katru reizi pārlasot no jauna aizvedīs mūs uz 2016. gada vasaras labākajiem piedzīvojumiem.

Dalies ar šo rakstu

Ja lasītais šķita interesants, izklaidējošs vai noderīgs - lūdzu padalies ar to saviem draugiem. Tā mums būs lieliska motivācija turpināt rakstīt šādus un līdzīgus stāstus. Ja lasot radās komentārs vai viedoklis - lūdzu pievieno komentāru tepat zemāk, vai atsūti mums ziņu.