background

Brokastis mežā un ķīniešu Salavecis

Tā kā negribējām liekas klapatas ar Zviedru kempinga tanti, tad brokastojām mežā. Meitenes baidījās no skudrām, bet es sēdēju un izbaudīju brokastis un Zviedru dabu visā tās krāšņumā. Pēc kārtējiem 350km nonācām kempingā, kur viss bija tieši tā kā tam kempingā jābūt. Iekārtojāmies ar skatu uz upi. Iepazināmies ar ģimeni no Beļģijas, kas jau kopš maija ceļo ar trim bērniem lielo Eiropas apli – Itālija, Slovākija, Baltija, Somija, Norvēģija, Zviedrija, Dānija. Pirms pāris nedēļām viņi paguvuši būt arī Kurzemes piekrastē un Kolkā. Vidējā meita bija tikai gadu vecāka par Eimiju un viņas ļoti ātri atrada kopēju valodu kaut arī Nora neprata angliski. Ar vecākiem apspriedām kempingu dzīvi, gulēšanu teltīs un dalījāmies ar ieteikumiem Lofoten sakarā. Šis laikam bija pirmais brīdis, kad sajutāmies skumji. Mūsu laiks tik ātri paskrēja un ir sajūta, ka neesam vēl pietiekami daudz izpētījuši šis ziemeļu salas. Ja vien nebūtu solījuši jau sestdien būt mājās – varētu griezt riņķi un turpināt piedzīvojumus.

Nākošajā rītā devāmies uz Santaklausa mītni Lapzemē. Eimija nekad nav pārāk sajūsminājusies par bārdaino vīru un vienmēr zinājusi kur rodas Ziemassvētku dāvanas. Tomēr likās – ja esam tik tuvu – būtu žēl neapmeklēt šo vietu. Ak vai.. Ja Ziemassvētki kaut kur ir komercializēti, tad tas ir šeit. Kā teica MacArturs – Ziemassvētku īstā nozīme ir Kristus, kurš dod to, kas Tev vajadzīgs, ja tu atzīsti, ka esi slikts. Turpretī pasaule to pārgriezusi par Santaklausu, kurš it kā dod to, ko tu gribi, ja tu esi labs. Realitātē neviens neko nedod. Visi tikai grib naudu. Daudz naudu. Centrālais pasākums ir nenormāli dārgs suvenīru veikals, kur starp dažiem gaumīgiem mākslinieku oriģināldarbiem ir daudz Ķīnas sūdu. Dažiem vismaz ir mēģināts uzdrukāt kādu ziemeļbriežu simboliku, bet lielākā daļa tur ir pilnīgi nesaistītu plastmasas grabuļu un pat higiēnas paketes – gadījumam, ja nu gribas suvenīrā atvest ko tādu.

Blakus noslēpumainas durvis, kur rakstīts Free entrance un Meet Santa. izejot cauri īsai Ziemassvētku tradīciju izstādei nonāc telpā, kur sēž bārdains onkulis un aicina sēsties sev blakus. Klēpī vairs nedrīkst. Noskaidro no kurienes esi un izceļas ar ģeogrāfijas zināšanām nosaucot pāris lielākās Latvijas pilsētas. Vēl pāris jautājumi un pēc minūtes palūdz uzsmaidīt kamerai. Vizīte beigusies un jādodas pie meitenes, kur par 20-40Eur var tikt pie tikko uzņemtās bildes.

Lielais parks uz vasaru ir remontā. Darbojas naktsmītnes un puisis ādas vestē aicina apskatīt ziemeļbriežus. Sola tikai par 15Eur varēšot pabarot, apčamdīt un fotografēt šos ziemeļu dzīvniekus. Viņš nepasaka, ka cenā ir iekļauta arī iespēja iekāpt svaigā vai drusku vecākā ziemeļbrieža čupiņā. 95%, ka šo piedāvājumu nāksies izmantot. Par laimi viņus tur baro ar kārklu zariem un iekāpšana nerezultējas ar dikti sliktu smaku.

Turpat arī iespēja šķērsot polāro loku un fotografēties pie zemē novilktas līnijas. Tas par laimi nav komercializēts un ja vien vari izvairīties no Ķīniešu iekļūšanas kadrā, tad bildēt vari uz nebēdu.

Priekšā atkal nepilni 400km un vakarā jau būsim gana tālu no polārā loka, lai pirmo reizi pēc gandrīz divām nedēļām atkal gulētu tumsā. Vismaz uz pāris stundām, jo saule tāpat leks jau ap diviem.

Dalies ar šo rakstu

Ja lasītais šķita interesants, izklaidējošs vai noderīgs - lūdzu padalies ar to saviem draugiem. Tā mums būs lieliska motivācija turpināt rakstīt šādus un līdzīgus stāstus. Ja lasot radās komentārs vai viedoklis - lūdzu pievieno komentāru tepat zemāk, vai atsūti mums ziņu.