background

Saņēmām ziņu, ka pazudušie zābaki ir atrasti. Pēc īsas plānošanas sesijas pie brokastu galda – nolēmām tomēr braukt tiem pakaļ. Visu dienu mūs pavadīja lietus par spīti Ritas tantes stāstiem par to kā vienā kalnu pusē parasti ir slikts laiks – otrā labs. Skaidrs, ka lielāko dienas daļu nāksies pavadīt ceļā, tāpēc par lietu daudz nebēdājām. Šeit lietus laikā ļoti izteikti redzami zemie mākoņi, kas slīd pār kalniem un ik pa laikam kāds ieķeras mežos radot apbrīnojamu skaistumu.

Pirmā pietura – Goms bridge. Lietus līst aumaļām. Mašīnu nav īsti kur atstāt. Par laimi tilts ir pie paša ceļa un apskatāms nieka 10 minūtēs. Tiesa salīdzinot ar aizvakar redzēto tiltu šīs nav ne uz pusi tik iespaidīgs, bet skats pāri koku galotnēm un zilā upe lejā ir kļuvis par Instagrama standartu. Benzīntanka saimnieks velta nelaipnu skatienu, jo laikam neesam pirmie, kas sadomājuši noparkoties viņa laukumā. Atstājam mašīnu pie nākošās kafejnīcas. Arī tur uzkrītoši sakarinātas nelaipnas zīmes, kas ļauj parkoties tikai klientiem. Par laimi sezona ir cauri, ēstuve slēgta un neizdodas satikt nevienu, kas varētu mums liegt parkošanās prieku uz pāris minūtēm. Salījuši apskatam tiltu un skrienam atpakaļ uz mašīnu. Tikai vēlāk sapratu, ka šī ir tā pati upe, kas sākas no aizvakardienas ledāja un tālāk plūst cauri Šveicei un Francijai kļūstot par vienu no lielākajām upēm Eiropā.

Redzējām Šveices policijas mašīnu. Pa visām dienām šī bija pirmā policija, toties dažādas armijas mašīnas esam redzējuši jau vismaz 50. Vakarnakt kalnu pārejā sastapām pat veselu konvoju. Šorīt tā paša kalna galā gandrīz katrā stāvvietā izvietojušās vairākas armijas tehnikas vienības. Kravas mašīnas, bruņu mašīnas, lielie Hammeri. Paceltas antenas, citas piesegtas ar kamuflāžas tīklu. Pie viena posteņa stāv karavīrs ar automātu, aizsegtu seju un zem ķiveres tikai acis redzamas. Citur civilās mašīnas, kurās iekšā sēž armijnieki formās. Palika baisi. Pēdējās dienas nebijām lasījuši ziņas. Likās varbūt armija gatavojas kaut kam, bet izrādās tā ir Šveices armijas ikdiena. Nepārtraukti manevri, mācības un līmeņa uzturēšana.

Lai saīsinātu braucienu nolēmām turpceļā atkal braukt ar spokaino pazemes vilcienu un atpakaļ doties pa garo apkārtceļu. Cerējām, ka aiz vilciena tuneļa laikapstākļi mainīsies, jo priekšā taču lieli kalni, bet nekā. Vakardien kāpjot uz ezeru perfekti redzējām visus apkārtnes kalnus ar sniegotajām galotnēm. Šodien tikai zemākie kalni knapi saskatāmi zem mākoņu segas un līst visai stiprs lietus. Nopriecājāmies, ka trāpījām ezeru skatīties lieliskos laikapstākļos.

Savācam pazudušos zābakus un pa ceļam piestājām arī pie otra ezera, ko vakar izlaidām. Tā kā stipri lija – meitenes palika mašīnā kamēr es uz 20min aizskrēju līdz ezeram. Iespaidīgas meža takas ved uz šo ezeru. Viss mežs kā piemētāts milzīgiem akmeņiem, kas gadu gaitā nu jau pamatīgi apsūnojuši. Katrs no tiem izmēra ziņā varētu mierīgi pārspēt Latvijas lielākos eksemplārus. Šāda akmeņu un koku kombinācija radīja stipri sirreālu sajūtu. Galā apbrīnojami dzidrais Blausee ezers. Instagrams parasti to parāda kā savvaļas kalnu ezeriņu, bet realitātē pat slapjā rudens dienā tur kūsā dzīvība. Makšķernieki mēģina tikt pie loma, kārtējais restorāns mēģina tikt pie klientiem un par nokļūšanu pie šī brīnuma jāpērk biļete, un jāiet caur suvenīru veikala virpuļdurvīm. Bet zilais ūdens ar rudens lapu fonu nenoliedzami izskatās iespaidīgi.

Pēc ezera dodamies Itālijas virzienā. Jau pāris dienas atpakaļ vakarā braucot trāpījām uz kalnu pāreju, kas izrādījās slēgta. Šoreiz navigācija spītīgi atkal gribēja mūs ievilināt tai pašā vietā. Neatstājot izvēles iespējas nācās piekrist. Tikai vēlāk atklājās, ka šī ir Susten kalnu pāreja, kas no Novembra līdz Jūnijam ir slēgta pilnībā un pārējā laikā to slēdz no sešiem vakarā līdz astoņiem rītā. Šodien izdevās to izbraukt pilnā garumā un vienā mirklī tā kļuva par manu absolūto favorītu līdz šim piedzīvoto kalnu pāreju topā. Sūnām un mētrām apauguši klints bluķi. Stalti egļu meži. Dzidri zila, krāčaina kalnu upe. Skats uz ledāju un dziļa ieleja kaut kur tālu apakšā. Parasti nokļūstot šādā vietā stātos un fotografētu skaistos skatus ik uz soļa. Šodien laiks bija ļoti ierobežots, tāpēc sarunājām baudīt tikai ar acīm. Ak, vai cik tas ir grūti. Kā lai visu atceras un kur lai galvā saglabā visu redzēto. Nolēmām, ka šeit noteikti jāatgriežas.

Dalies ar šo rakstu

Ja lasītais šķita interesants, izklaidējošs vai noderīgs - lūdzu padalies ar to saviem draugiem. Tā mums būs lieliska motivācija turpināt rakstīt šādus un līdzīgus stāstus. Ja lasot radās komentārs vai viedoklis - lūdzu pievieno komentāru tepat zemāk, vai atsūti mums ziņu.