background

Iespaidīgie Šveices Alpi paliek aiz muguras un Itālija mūs sagaida ar sastrēgumiem. Neskatoties uz to, ka šosejai četras joslas katrā virzienā – Itāļi tās visas spējuši piepildīt un salēnināt satiksmi līdz neciešami lēnai. Tā stāvot un priecājoties, ka mūsu hibrīd-Toyota joprojām nerūc, lēni tuvojamies Milānai.

Naktsmājas esam rezervējuši kādā dzīvoklī pašā centrā. Saimnieks mūs sagaida pie grezna 19. gadsimta īres nama. Tiesa, šis dzīvoklis pārvērsts par pilna laika AirBnB hosteli. Istabas katram savas, bet dzīvojamo istabu, vannas istabu un virtuvi jādala ar pārējiem viesiem.

Mūsu plānotā pašgatavotā maltīte izpaliek, jo siltos ēdienus izrādās virtuvē tomēr gatavot nedrīkst. Viesistabā gan valda patīkama, multikulturāla bohēma. Iekārtojamies savā istabā un dodamies vakariņot uz kādu no netālajiem restorāniem. Pārsteidz, ka visur apkalpojošais personāls ir no Indijas, bet tad atceros brālēna stāstīto par Londonu, kur Indieši dabū visus darbus bez konkurences, jo ir gatavi uz pavisam necilvēcīgiem dzīves apstākļiem, līdz ar to var atļauties strādāt par grašiem.

Naktī nedaudz grūti gulēt jo senatnīgā māja atšķirībā no Rīgas centra īres namiem joprojām lepojas ar oriģinālajiem logiem un smalkiem slēģiem. Diemžēl nekas no tā nespēj aizturēt centra operatīvā transporta sirēnas. Šis ir vēl viens iemesls, kāpēc man vienmēr patikušas nomaļas kalnu apmetnes nevis pilsētas centra burzma.

No rīta izmantojam cenā iekļautās brokastis un dodamies apskatīt Milānu. Lilita šim brīdim ir īpaši gatavojusies. Haiking zābaki un lietus necaurlaidīgās bikses tiek apmainītas pret pilsētas cienīgākām štātēm.

Prātā paliek milzīgās durvis, kas katram namam stiepjas divu stāvu augstumā. Vakar tās visas bija ciet un iekļūšanai bija jālieto zemas durtiņas, kur pat mans augums ir par garu, lai iekļūtu nesaliecoties. Šorīt visām mājām šie vārti ir atvērti un atklāj krāšņus iekšpagalmus ar marmora segumu un kaltiem “dienas” vārtiem. Vienmēr esmu iztēlojies, ka šādi Rīga savulaik izskatījās pirms padomju savienība nebija visu greznību pārvērtusi prastos komunaļņikos.

Laika nav daudz, tāpēc plānu saīsinām līdz absolūtam minimumam – Pilsētas vārti Porta Sempione, kas atrodas turpat blakus mūsu naktsmītnei, Viens no senākajiem iepirkšanās centriem Galleria Vittorio Emanuele II un, protams Milānas Doms. Pa ceļam maldoties nokļūstam arī pie DaVinci Pēdējā vakarēdiena gleznas mājvietas – Santa Maria delle Grazie katedrāles un Sforzesco Cietokšņa. Ja to visu nebūtu iespieduši nieka 3 stundās – varētu pat teikt, ka visu svarīgāko Milāna esam redzējuši. Tiesa, šāds apgalvojums būtu tikpat aplams kā uzskatīt, ka Rīgu esam izpētījuši redzot 3 Vecrīgas baznīcas un Brīvības pieminekli.

Es nekad neesmu bijis pilsētu cilvēks, tāpēc man šī īsā apskate ir pietiekama. Lilita gan gribētu samusināt draudzenes un braukt izpētīt visu daudz sīkāk.

Nonākuši lidostā atdodam īres auto un uzzinām, ka mūsu lidojums pārcelts par divarpus stundām. Nupat tā steidzām apskatīt Milānu, bet tagad jāgaida vēl papildus stundas. Notiesājam Wizzair uzsauktās sviestmaizes, kas lielu gandarījumu nedod, bet sagādā vismaz nelielu mierinājumu par nīkšanu lidostā, ko citkārt būtu varējuši pavadīt baudot Itāļu arhitektūru.

Dalies ar šo rakstu

Ja lasītais šķita interesants, izklaidējošs vai noderīgs - lūdzu padalies ar to saviem draugiem. Tā mums būs lieliska motivācija turpināt rakstīt šādus un līdzīgus stāstus. Ja lasot radās komentārs vai viedoklis - lūdzu pievieno komentāru tepat zemāk, vai atsūti mums ziņu.