background

Šodien lielās meitenes dodas šopingā uz Mančesteras centru. Es lepojos, ka Eimija izvēlējusies nevis veikalus, bet iespēju ar mani kopā doties kalnos. Jau plānojot šo ceļojumu manu uzmanību piesaistīja internetā atrodamas bildes ar lidmašīnas atlūzām. Dosimies šodien izpētīt kas tā par vietu un kāpēc atlūzas nav savāktas joprojām pat ja katastrofa notikusi pirms 70 gadiem.

Mašīnu atstājam kalnu pārejas malā ar zīmīgo nosaukumu - Snake Pass. Reizē ar mums ceļu uzsāk vēl kāds rūdīts haikeris. Pret vēju un slapjumu apbruņojies līdz zobiem. Ar kaklā uzkārtu karti un kompasu. Viņš šoreiz došoties citur, bet vizuāli norāda mums, kur meklējamas lidmašīnas atliekas. Lai arī atrodamies augstu kalnos zeme te ir kūdraina un mitra. Starp mākoņiem spīd saule un gaisā skan pavasarīgas putnu balsis, bet šīm sajūtām nevar uzticēties. Tiklīdz nonākam atklātā laukā sajūtu cik patiesībā stiprs ir vējš.

Priecīgi čalojot soļojam jau pāris kilometrus. No sākotnēji stabilās takas mums nācās nogriezties un tagad uzmanīgi liekam katru soli. Latviešu pavasara kūlas dedzinātājs, te redzētu plašas iespējas izpausties, taču skats ir mānīgs, jo daudzviet zem šķietami sausās zāles patiesībā slēpjas dziļas, purvainas peļķes. Eimija turas braši par spīti stiprajam vējam un neskaitāmiem kilometriem, kas jau aiz muguras. Šķiet viņa līdz galam neapjauš, ka visus tos pašus kilometrus nāksies mērot arī pretējā virzienā. Sarunās arvien biežāk izskan apgalvojumi - labi, ka meitenes te nebrauca līdzi - viņām būtu par grūtu.

Sākam kāpt stāvā kalnā. Šķiet, ka esam nedaudz nomaldījušies, jo skaidri iemīta taka vairs nav saskatāma. Pa gabalu redzam vietējo Britu skrējēju, kurš šortos un īsā krekliņā raitā solī jož lejā no kalna. Izskatās, ka viņam neeksistē ne vējš ne gravitācijas spēks. Tad jau virzienam jābūt pareizam, ja te ir iekūlies vēl kāds bez mums.

Nokļuvuši kalna galā pamanām milzīgu, akmeņiem piebērtu lauku un vēju tik stipru, ka grūti noturēties kājās. Lidmašīnas atlūzas nekur neredz. Sarunājam, ka Eimija ielīdīs aizvējā starp akmeņiem un es tikmēr apskriešu tuvējo apkārtni mēģinot atrast īsto vietu. Kalna virsotne gan ir milzīga un jau kuro apli skrienot saprotu cik bezjēdzīgi tas ir. Vai tiešām mocījāmies visas tās stundas kāpjot, lai tagad neko neatraduši dotos lejā? Laikam pat man nebūtu motivācijas mērot visus tos kilometrus atpakaļ zinot, ka neko neesam atraduši.

Kā glābēju aiz pakalna pamanu atkal to pašu skrējēju īsajās biksēs. Nepietiek, ka viņš ignorējot meteoroloģiskos un fizikas likumus jau vienreiz mums panesās garām. Tagad viņš ir tikpat raitā solī vēlreiz uznesies atpakaļ kalnā... Mēģinu pievērst viņa uzmanību, lai uzdotu šībrīža miljons dolāru jautājumu - Kur ir lidmašīnas katastrofas vieta. Izrādās tepat netālu. Yes! Esam glābti! Mums nebūs jāmēro atpakaļceļš tukšā.

Atrodu Eimiju starp akmeņiem un dodamies skrējēja norādītajā virzienā. Avārijas vieta tiešām iespaidīga. Zemes virsējā kūdras slānī izrauti lieli robi. Kā aiz cieņas pret kritušajiem arī pēc daudziem gadiem zāle te vairs nav uzaugusi. Uz grants pamata mētājas dažādas lidmašīnas detaļas. Pārsvarā tik lielas, ka ar rokām tās nevarētu kustināt. Neesmu aeronautikas speciālists, bet viegli var atpazīt, kuri ir dzinēji, kura šasija. Izstaigājam plašo laukumu starp sakritušajiem dzelzs gabaliem. Grūti noticēt, ka reiz tās bijušas daļas no lidotspējīgas lidmašīnas. 1948. gada novembrī tā veica ikvakara rutīnas lidojumu, bet šoreiz kļūdas pēc par ātru sāka nosēšanos un ar pārsimts kilometriem stundā ietriecās kalna virsotnē, vienā mirklī nogalinot visus 13 apkalpes locekļus. Tagad te ir uzstādīts piemiņas akmens un visas atlūzas atstātas kā piemiņas vieta kritušajiem.

Ar nelielu riņķi caur Peak District un ielīšanu pamestās raktuvju alās atgriežamies atpakaļ mājās. Meitenes priecīgas par dienu veikalos. Mēs - par piedzīvojumiem dabā. Šovakar atkal gulēsim kā zīdaiņi, lai no rīta pakotos un pēcpusdienā dotos uz lidostu.

Pie iekāpšanas lidmašīnā atkal pamanām Eimijas draugu - puisīti un viņa mammu, kas pirms nedēļas kopā ar mums jau atlidoja uz šejieni un lidmašīnā ar Eimiju dalīja Emīla atnesto Nutella šokolādes krēmu. Stāstam viņiem par mūsu piedzīvojumiem ar bagāžu Liverpūles lidostā un pat nenojaušam, ka nolaižoties Rīgā mūs sagaida ļoti līdzīgs scenārijs.

Šoreiz nekavējamies pilota kabīnē vai sarunās ar stjuartu. Pie bagāžas lentas esam vieni no pirmajiem, bet mūsu soma kā nenāk tā nenāk. Sākam jau izmest jociņus par to kā bagāžas nenozaudēšanas limitus esam izsmēluši visam mūžam un tagad vienmēr lidojot jāgatavojas uz ļaunāko. Pēc brīža jau tas vairs neliekas smieklīgi un ar stipri bēdīgām sejām mērojam iemīto taciņu pie tantes, kurai paskaidrojam, ka mūsu bagāža atkal nav ieradusies.

Tikai vēlāk atklājas, ka mūsu bagāža gan ieradās, bet to pievāca kāds, kas īsi pirms mums ielidoja no Maskavas un nepārliecinājās, ka stāv pie Liverpūles bagāžas lentas. Šoreiz viss ir vēl sarežģītāk, jo bagāža neatrodas pie pasažiera, kas atlidojis ar mūsu reisu un tā kā ir jau tuvu pusnaktij - nav iespējams arī sazināties ar otru aviokompāniju un uzzināt pasažiera detaļas. Sazināmies ar Swedbank ceļojumu apdrošināšanu, izstāstām bēdu par zudušo čemodānu un dodamies gulēt. Par laimi šonakt mēs paliekam Rīgā un pazudušo koferi varēsim savākt arī rīt nekur tālu nebraucot.

Dalies ar šo rakstu

Ja lasītais šķita interesants, izklaidējošs vai noderīgs - lūdzu padalies ar to saviem draugiem. Tā mums būs lieliska motivācija turpināt rakstīt šādus un līdzīgus stāstus. Ja lasot radās komentārs vai viedoklis - lūdzu pievieno komentāru tepat zemāk, vai atsūti mums ziņu.