background

Pirmdienas rīts beidzot atnāk bez lietus. Šodien atkal brauksim kopā ar Polu. Izrādās viņa vecākiem turpat netālu atrodas vasarnīca, taču pārgājienu, ko gatavojamies iet šodien viņš nekad nav gājis. Tas saucas Ingleton Waterfall's Trail un ir šī reģiona populārākais maršruts. Nezinu kurus no mums pieskaita par vecākiem- kurus par bērniem, bet iekšā tiekam visi pieci ar ģimenes biļeti.

Pārgājiens ir garš un praktiski nepārtraukti ved gar upes krastu. Kā lieliska pasākuma režija taka iekārtota ar necilu sākumu, kulmināciju ap vidus daļu un intensīvu turpinājumu līdz pat pašām beigām.

Jau sākumā upe tek dziļā gravā ar stāviem krastiem un pavasara lieti gravas krastus šur tur pārvērtuši par maziem strautu ūdenskritumiem. Šoreiz neesmu dikti sīki izpētījis aprakstus un lāgā nezinu ko sagaidīt no šī pārgājiena. Tāpēc drošs paliek nedrošs iemūžinu kamerā arī šos sīkos kritumus. Bet izrādās- biju ļoti kļūdījies. Ne velti šis pārgājiens saucas ūdenskritumu taka. Un Briti te nav kaut ko neesošu pārspīlējuši.

Jau drīz grava kļūst par akmeņainu kanjonu un upes straumei nākas izpildīt rēcošus manevrus pār glumiem klints bluķiem. Līdz aiz kārtējā pagrieziena parādās rēcošais mežonis - pats lielākais no ūdenskritumiem, kur visa upe vienā rāvienā nogāžas kā no piecstāvu mājas jumta.
Bez šaubām pavasaris ir īstais laiks, lai šeit atrastos. Internetā atrastas bildes liecina, ka vasaras karstumā ūdens izsīkst tik tālu, ka no iespaidīgā krituma pāri paliek tikai necilas tērcītes. Šis raksturojums nesakrīt ar šodienas skatu. Šodien straume ir tik spēcīga, ka krītošais ūdens izšļāc gaisā miljoniem pilienu, kas zaigo nesen uzspīdējušajā saulē.

Biju jau zaudējis ticību, ka Anglijā varētu spīdēt saule. Nupat tieši šķērsojam fermeru laukus, lai atceļā tiktu pie otras upes kanjona. Saules siltums rada patiesi pavasarīgas sajūtas. Pēc lielā ūdenskrituma ir grūti vairs ar kaut ko pārsteigt, bet arī otras upes kanjons ar straujo tecējumu, asajiem līkumiem, nepārtrauktām krācēm un kritumiem noteikti ir apbrīnas vērts.

8km garā taka un iepriekšējo dienu brišana liek par sevi manīt. Sākam pagurt un aizvien vairāk ilgoties pēc pusdienu maizītēm. Tās notiesājam vienā rāvienā ceļā uz otru šīs dienas apskates vietu. Patiesībā redzēt Yorkshire Dales parkā būtu daudz ko. Jau mājās plānojot braucienu bez žēlastības griezu nost potenciālās vietas atlasot tikai pašu labāko. Tagad nākas griezt vēl, jo skaidrs, ka visu paspēt nevarēsim.

Ēdot pusdienu maizītes un spriežot par to ko griezt un ko atstāt esam nonākuši līdz nākošai apskates vietai. Autostāvvietas tuvums ar nieka 10 minūšu gājienu patiesībā ir galvenais iemesls kāpēc izvēlamies tieši šo. Pēc 8 kilometriem pa ūdenskritumu kanjonu tagad gribas mierīgu un īsu pastaigu. Gordale Scar piedāvā tieši to. Plats, grantēts celiņš pāri gandrīz plakaniem laukiem. Priekšā slejas vertikāla klints siena, bet tur par laimi augšā kāpt nevajadzēs. Mūsu mērķis ir ieraudzīt šajā klintī milzu plaisu, caur kuru lejā tekot strautiņš. Lejā, pļavā strautiņš atgādina pārplūdušu grāvi, kuram ar gumijniekiem mierīgi varētu pārbrist. Mēs vēl nenojaušam, kas mūs sagaida aiz stūra. Tikai pagriežoties pēdējā līkumā izdzirdam un ieraugam mutuļojošo ūdenskritumu.

Vasarā strautiņš esot knapi manāms un pāri akmeņiem ved stāva pārgājienu taka uz klints augšu. Tagad pavasarī strauts ir kļuvis par iespaidīgu ūdenskritumu. Pēkšņā pārsteiguma mudināti ķeramies pie kamerām un cenšamies skatu iemūžināt, bet velti. Kamera nespēj nofiksēt to varenību, ko redz acs. Beigās jau mājās atvedām gan bildes, gan video no šīs vietas, bet īstās sajūtas iespējams saglabāt tikai atmiņā.

Rīt lielās meitenes brauks shopingā uz Mančesteru, bet mēs ar Eimiju brauksim apskatīt vietu, kurā notikusi lidmašīnas katastrofa.

Dalies ar šo rakstu

Ja lasītais šķita interesants, izklaidējošs vai noderīgs - lūdzu padalies ar to saviem draugiem. Tā mums būs lieliska motivācija turpināt rakstīt šādus un līdzīgus stāstus. Ja lasot radās komentārs vai viedoklis - lūdzu pievieno komentāru tepat zemāk, vai atsūti mums ziņu.