background

Slapji un dubļos līdz ausīm

Evija ir apņēmības pilna iznīcināt trešo kurpju pāri. No augstpapēdenēm viņu atrunāju jau pirmajā vakarā. Auduma krosenes un pelēkie zābaciņi kapitulēja attiecīgi pēc pirmās un otrās dienas gājieniem. Kā viņa pati smējās: “Neglītie zābaki – šī ir jūsu iespēja” un labi, ka tā. Šodienas maršrutos pat internetā bija solīti dubļi, bet mēs vēl nenojaušam cik traki tas būs.

Man blakus sēž Pols. Tas pats, kurš atvēlēja mums savu dzīvokli. Līdz ar to braukt ir daudz vieglāk. Papildus navigācijas norādījumiem viņš precīzi paskaidro kurā joslā labāk atrasties un kā saprast angļu murgainās dubult-apļveid-kustības. Lielceļus gan ātri nomaina šauri, līkumoti kalnu celiņi. Dažviet ar 180 grādu pagriezieniem, ko pat nav iespējams izņemt neapstājoties un nepastumjot atpakaļ.

Dodamies uz Peak District dienvidu galu, kur pavisam netālu dzīvo mūsu draugi Inga un Edgars. Ar viņiem kopā tieši pirms gada iekarojām Skotijas ziemeļus. Ingai nosūtīju pirmā pārgājiena koordinātes un norunājām tikties stāvlaukumā. Līkumojot pa šaurajiem celiņiem jau iztēlojos kā Inga te braukdama kliedz.

Tikšanās vietu sasniedzam pirmie. Ārā līst. Viņa vēl nav ieradusies. Neveiksmīgi mēģinām sazināties, bet šajā nostūrī telefona zonas nav. Pat uzkāpšana tuvējā kalniņā situāciju neglābj. Nolemjam braukt lielākā kalnā, lai tiktu pie signāla, bet jau otrajā līkumā satiekam sudrabotu BMW ar Edgaru pie stūres un Ingu viņam blakus. Cik labi. Milzīgs prieks satikties un Inga izmanto iespēju veltīt man sulīgus epitetus par izvēlēto maršrutu un ceļiem. Izrādās viņu navigācija bija izdomājusi pavisam eksotisku maršrutu. Tādu, kur jākāpj ārā no mašīnas un jāatver/jāaizver vārti lai turpinātu ceļu. Par laimi pie stūres bija Edgars.

Pirmais pārgājiens ir aptuveni divu stundu garš. Dodamies uz Lud’s Church – vairāk kā sešu stāvu dziļu, apsūnojušu klinšu labirintu kalna galā. Līdz pat pēdējam brīdim nekas neliecina, ka šajā mežā slēpjas kas tāds. Nav brīnums, ka savulaik te slēpušies gan vajāti kristieši, gan -iespējams- Robins Huds. Nokāpjot klinšu aizā atklājas pavisam cita pasaule. Slapja un dubļaina, bet spilgti zaļa un pilna dzīvības. Ar apbrīnu izstaigājam visas iespējamās ejas un ejiņas līdz esam gatavi doties atpakaļ. Lietus tā arī nav pārstājis līt. Elkoņi un muguras ir netīras no spraukšanās caur šaurajām klintīm, bet prieks no sejām nav zudis. Labi, ka tā, jo šodien paredzēti 3 pārgājieni un šis ir tikai pirmais.

Braucam uz Parkhouse un Chrome Hill. Tie ir divi kalni ar izteiktu reljefu un smailām virsotnēm. Internets brīdināja, ka esot bīstami kāpt, ja nesen lijis. Nekas nebija teikt, ka lietus laikā nevarētu kāpt, tāpēc nedomājam padoties. Vēl nesen šeit nebija publiskas pieejas, jo kalniem apkārt atrodas privātas fermeru zemes. Tas arī nozīmē, ka tuvākā stāvvieta atrodas vairāk kā kilometra attālumā.

Bruņojušies ar aptuvenu karti un rakstiskām norādēm dodamies vistu kūts virzienā, jo taka vedot gandrīz tai cauri. Izrādās ārā ne tikai līst, bet pūš arī stiprs vējš. Līdz šim gan Skotijā, gan Norvēģijā, gan Šveicē mums līdzi bija ūdensnecaurlaidīgās bikses. Ne reizi tās nelietojām un šoreiz izlēmām atstāt mājās. Ai, kā tagad tās noderētu. Kompānijas pēc tagad slapji esam visi. Vienā mirklī. Viss pasākums balansē uz vājprāta robežas. Evija nekontrolēti smejas, jo vējš pūšot viņai mutē un neļauj to aizvērt. Es cenšos noķert kadrus filmai. Pols klusējot, laikam, domā ar ko viņš ir sapinies. Tikai Eimija ar Edgaru spēlē ķerīti un vispār nejūtas traucēti. Jo tuvāk mēs nākam kalnam, jo vairāk es sāku šaubīties par izvēlētā maršruta atbilstību laikapstākļiem. Kalns no tiesas ir stāvs un vējš pieņemas spēkā pat stāvot te uz zemes. Negribu iedomāties kā būtu tur augšā. Pēc īsas apspriedes nolemjam neriskēt un griežamies atpakaļ. Labāk vīlušies par nesasniegtu mērķi nekā riskēt ar veselību vai pat dzīvību. Pārplūdušās pļavas parūpējas par piesmeltām kājām. Vienīgi Evijas neglītie zābaki vēl pagaidām turas sausi. Uzsvars liekams uz vārdu “Pagaidām”.

Pēdējais mērķis šodien – uzkāpt līdz Thor’s Cave. Kāpienam nevajadzētu būt sarežģītam, bet solītajām 45 minūtēm es tāpat vairs neticu. Zeme te ir ļoti mālaina. Pēdējo dienu lietus parūpējies, lai visas takas klātu bieza dubļu kārta. Katrs solis slīd savā virzienā un jūties kā pīle uz ledus. Eimijai ķerītis vairs nav prātā. Izrādās viņas jaka netur lietu un ir izmirkusi slapja līdz ādai. Iepriekš piesmeltās kājas dara savu un viņa balansē jau bīstami tuvu hipotermijai. Lielajiem gan ir siltāk, tāpēc izveicam jaku rotāciju un Eimija iegūst siltu papildus kārtu.

Nonākot pie alas izrādās, ka līdz tās ieejai vēl jāpieveic stāvs kāpiens pa akmeņiem, kas nolieti ar mālainiem dubļiem no citu haikeru zābakiem. Alā jau kāds ir un patlaban pošas prom. Tie ir 3 jaunieši no kuriem viena – aziātu meitene – rāpjas mums pretī vasarīgās sandalītēs. Laikam jau doties Anglijas pavasarī bez ūdensnecaurlaidīgās kārtas nav trakākais ko kāds iedomājies izdarīt.

No alas paveras skaists skats pāri visai ielejai. Pati ala ir milzīga, ar vairākiem tumšiem tuneļiem dažādos virzienos. Viens no tuneļiem veido logu klints sienā un ir atbildīgs par stipru caurvēju alā. Ātri visu izpētām un turoties pie vienas no sienām mēģinām atkal tikt ārā pāri dubļainajiem akmeņiem. No kalna lejā ved glītas betona trepes. Kāpēc mēs nācām caur dubļainajām pļavām, ja te ir solīdas trepes?

Pirmais priekšstats izrādās maldīgs un nokāpjot pa trepēm tālāk ceļš turpinās vēl lielākos dubļos kā iepriekš. Uz maiņām nesot Eimiju tiekam atpakaļ līdz mašīnām. Ingas līdzpaņemtā tēja lieliski noder, lai sasildītos. Visi esam slapji. Dubļaini līdz ausīm, bet ar gandarījuma sajūtu par šodien piedzīvoto. Skumji atkal atvadīties no Ingas un Edgara, bet šeit mūsu ceļi šķiras. Šovakar ēdīsim Domino’s Picas, mazgāsim drēbes un turēsimies pie mierinājuma, ka trakāk vairs nebūs.

Dalies ar šo rakstu

Ja lasītais šķita interesants, izklaidējošs vai noderīgs - lūdzu padalies ar to saviem draugiem. Tā mums būs lieliska motivācija turpināt rakstīt šādus un līdzīgus stāstus. Ja lasot radās komentārs vai viedoklis - lūdzu pievieno komentāru tepat zemāk, vai atsūti mums ziņu.