background

Alas, klintis un salūzis ceļš

Šorīt gribas paņemt pulti un pārslēgt to kanālu, ko rāda pa logu. Diemžēl šeit pieejama tikai viena programma – Anglijas pavasara vietējā. Lietus, drēgns un pelēkas debesis. Vakarrīta entuziasms apsīcis. Taču mums ir tikai viena nedēļa. Jau tā ik dienu sāpīgi nākas griezt nost vietas, ko nepaspējam apskatīt. Nevar atļauties izlaist veselu dienu. Laika prognoze liecina, ka arī Yorkshire Dales un Lake District parkos šodien līst, tāpēc izlemjam tālu nebraukt un doties uz tuvējo Peak District.

Ceļā mūs apsteidz ugunsdzēsēji un iekļūstam sastrēgumā. Uz šosejas aizdedzies atkritumu vedējs un ceļš ir slēgts. Pēkšņi četru joslu satiksme iesprūst šaurā ciematiņā un apmulsusi navigācija cenšas neatlaidīgi pierunāt griezties apkārt. Strīdā, protams, uzvaram mēs un ar 40 minūšu kavēšanos nonākam pirmajā mērķī.

Mašīnu noparkojam ceļa malā. Apkārt ganības un tipiskie akmeņu žogi. Nekas neliecina, ka te būtu vērts kāpt ārā un doties pārgājienā. Vēl mazāk – to darīt šādos laikapstākļos. Vējš cenšas izraut no rokām mašīnas durvis un lietus nav mitējies. Es apbrīnoju meitenes, kas gatavas ticībā man sekot. Pa koka trepēm rāpjamies pāri akmeņu žogam. Mājās veiktā izpēte un trepju vietas atrašana dod pārliecību, ka ejam pareizā virzienā.

Lietus te līst horizontāli – tieši sejā un stiprais vējš pārliecinās, lai ūdens iesūktos drēbēs līdz pēdējai vīlītei. Pēc pusstundas gājiena caur fermeru laukiem nonākam pie stāvas kraujas. Spilgti zaļā zāle ieskauj pelēkus klinšu bluķus, kas iezīmē dažviet vertikālo kritumu. Dziļi zem mums vijas ceļš. Zem kājām slidīga, pielijusi zāle. Stiprs vējš mugurā. Skaidrs, ka šodien nav īstā diena, lai te atrasos. Tikai aitām netraucē ne lietus, ne vējš, ne vertikālās ganības.

Internets domā, ka šī vieta reiz bijusi milzīga ala, ko kaļķakmenī izskalojis ūdens. Vēlāk iebrūkot alas griestiem izveidojusies ieleja ar stāvām malām. Winnats Pass viennozīmīgi ir populārākā Peak District vieta. Daudzi braukuši te cauri, bet tikai retais uzkāpj to apskatīt no augšas.

Šis reģions ir izteikti bagāts ar alām. Nedēļas nogalēs te organizētās grupās iespējams doties Keivingā, kur instruktora pavadībā ar atbilstošu ekipējumu lien, brien, rāpjas un ar trosēm nolaižas pazemes labirintos.

Meitenes ir nosalušas. Eimijai atdoti visi siltie džemperi un Lilita ar Eviju nolemj palikt mašīnā. Mēs ar Eimiju dosimies izpētīt cilvēku radītas alas. Vēl nesen te bijusi vesela kalnraču industrija. Daudzām ģimenēm vai nu piederēja vai tās strādāja alu raktuvēs. Šobrīd tās pārvērstas par Show caves, kur ved apmeklētājus un stāsta par pazemes dārgumiem.

Mūsu izvēlēto alu reiz izveidojis kāds puisis, kas negribēja strādāt vecāku raktuvēs, tāpēc sāka rakt pats savas cerot atrast svinu. Pēc divu gadu rakšanas viņš bija ticis vien pārdesmit metru dziļumā un svinu neatrada. Ironiski, ka turpat blakus svins tika atrast pa pilnam. Vienkārši šis puisis sāka rakt nepareizajā vietā.

Šī ir viena no trim vietām, kur iegūst Blue John akmeni. Akmens nosaukumam neesot sakars ar zilo Jāni, bet gan velmi to padarīt aristokrātiskāku. Dzeltenzilo akmeni sākotnēji sauca franciski Bleu-Jaune, kas burtiski nozīmē zils-dzeltens un vēlāk izrunu “blužon” angliskoja. Šis minerāls izvietojies dzīslās alas griestos un sienās. Gids rāda milzīgu kolonnu, kur tas koncentrēts īpaši daudz. “Izrokot un apstrādājot šīs kolonnas vērtība būtu pusotrs miljons, bet mums viņu vairāk vajag lai atturētu griestus no iebrukšanas” piebilst gids.

Alas dziļumā novietots liels konteiners, kas savāc no griestiem pilošo ūdeni. Ārpusē līstošais lietus divas nedēļas pavada filtrējoties caur zemi, lai šeit nonāktu ļoti tīrā formā, bagāts ar fluoru un sudrabu, kas lieliski aiztur baktēriju vairošanos. Lūk jums pasaulē lielākais privātais ūdens filtrs.

Pirms tikām alā – Eimija pēta suvenīru veikaliņu. Starp standarta ķīniešu sūdiņiem tur nopērkami dažādi akmens un minerālu paraugi. Viņas uzmanību piesaista Fools Gold, jeb kā Eimija to mīļi sauc – muļķīgais zelts. Savulaik cilvēki to tonnām veda no Amerikas domājot, ka atraduši īstu zeltu. Patiesībā tas ir nevērtīgs metāla sulfīds.

Ārā joprojām līst. Braucam caur Winnats pass pa ceļu, ko pirms brīža vērojām no augšas. Ilgi šī bijusi vienkārši zaļa ieleja. Ceļš te izbūvēts septiņdesmitajos, kad cilvēki beidzot atzina sakāvi dabas priekšā. Proti oriģinālais ceļš vijās otrpus kalnam un daļa no tā tika uzbūvēta uz landslide, jeb zemes šļūdoņa. Kopš gadsimta sākuma tas ik desmitgadi ticis pārbūvēts, lai pretotos dabas spēkam, līdz beidzot slēgts satiksmei pavisam. Paveras sirreāls skats. Kā pēc zemestrīces. Nemitīgu remontu gaitā sakrājusies asfalta kārta vairāku metru biezumā. Ar asiem lūzumiem tā tagad veido kaut ko līdzīgu mākslīgām klintīm. Skatoties kā daba ņēmusi virsroku pār inženieru sasniegumiem nevilšus gribas domāt vai gadījumā visi Latvijas ceļi arī nav trāpīti uzbūvēt uz šļūdoņa? Katrā ziņā efekts ir līdzīgs.

Šīsdienas laikapstākļi iežēlina pat mūsu navigāciju un parastas šosejas vietā tā izlemj mūs izvest pa šauriem lauku celiņiem caur pasakainām vietām. Ceļa malās seni akmens nami aristokrātiskos izmēros. Šī būtu tipiska vieta, kur dzīvot 19. gadsimta angļu rakstniekiem. Tālāk braucam pa Snake Pass. Neparasti redzēt Anglijā egļu mežus kalnu nogāzēs. Tas atgādina Šveices skatus.

Mājās žāvējam kameras, drēbes un zābakus. Rīt mums pievienosies vēl 3 draugi, un šīs dienas lietus un dubļi vairs liksies kā ziediņi salīdzinot ar gaidāmo.

Dalies ar šo rakstu

Ja lasītais šķita interesants, izklaidējošs vai noderīgs - lūdzu padalies ar to saviem draugiem. Tā mums būs lieliska motivācija turpināt rakstīt šādus un līdzīgus stāstus. Ja lasot radās komentārs vai viedoklis - lūdzu pievieno komentāru tepat zemāk, vai atsūti mums ziņu.