background

Velsas upes un ūdenskritumi

Blenžu griestos un nevaru sagaidīt, kad beidzot drīkstēs celties. Kā bērns, ko ikdienišķā diendusa attur no visinteresantākajām spēlēm. Ir septiņi un man miegs jau kādu laiku vairs nenāk. Divu stundu laika atšķirība ar Latviju dara savu, bet vislielākais iemesls ir gaidāmie piedzīvojumi, kas dod bērnišķīgu satraukumu un vēlmi visu redzēt pēc iespējas ātrāk.

Ap astoņiem izdodas piecelt arī meitenes un sākam gatavoties dienai. Pēc divām stundām būs klāt Evija un visi kopā dosimies šīs dienas piedzīvojumos. Laika apstākļi nav tik labi kā vakar, bet vismaz nelīst. Prognožu salīdzināšana liecina, ka šodien vislabākais laiks būs Snowdonia nacionālajā parkā. Parks nosaukts par godu Snowdonam, kas ir Velsas augstākais kalns un arī Lielbritānijas augstākais punkts ārpus Skotijas.

Iepriekš lasīju par trīs virsotņu izaicinājumu, kur diennakts laikā cilvēki cenšas uzkāpt Skotijas, Anglijas un Velsas augstākajās virsotnēs. Attiecīgi Ben Nevis, Scafel Pike un Snowdon. Tehniski šie kalni nav pārāk sarežģīti un to augstums variē ap 1000m Problēma, ka tie viens no otra atrodas 750km attālumā un braukšanai vien jāpatērē gandrīz 10stundas, kas atstāj tikai 14 stundas visiem trim kāpieniem un vismaz vienu no tiem jāveic naktī. Mēs šoreiz nekandidējam uz virsotņu iekarošanu, bet arī mūsu plāns ir plašāks kā dienas laikā iespējams veikt. Pols sola pēc darba sagaidīt mūs ar pusdienām. Vienojamies par sešiem, bet nezinām, ka pusdienas mums īstenībā nespīd ātrāk par pusdesmitiem.

Brokastis vēderā, somās sapakots ūdens un maizītes, un esam gatavi ceļam. Vizuāli kartē viss izskatās netālu, bet reāli brauciens ir kā no Liepājas līdz Rīgai. Pa ceļam navigācija sāk zaudēt GPS signālu līdz vienu brīdi atpakaļ vairs nepieslēdzas. Esam kaut kur Velsas ziemeļos. Apkārt aitu vairāk kā Latvijā iedzīvotāju, bet kur jābrauc tālāk – mēs nezinām. Situāciju glābj Evijas telefons. Uz viņas mobilo megabaitu rēķina uzmeklējam karšu aplikāciju un turpinām ceļu. Mūsu pārgājienu maršruti gan atrodas dziļos laukos un piebraucamie ceļi manā navigācijā bija atzīmēti ar specifiskām koordinātēm. Viņas aplikācija tik vien saprot kā publiskas adreses un vispārzināmus nosaukumus. Pirmā ūdenskrituma vietā atzīmējam kafejnīcu ar tādu pašu nosaukumu un braucam cerībā, ka abiem jāatrodas tuvu.

Pagrieziens šaurā ielā un navigācija paziņo, ka esam sasnieguši ēstuvi ar tikpat neizrunājamu nosaukumu kā mūsu kārotajam ūdenskritumam. Diemžēl ūdenskritums nekur nav manāms, bet ir redzama maza upīte. Tāda, ko ar diviem vai trim slapjiem soļiem varētu šķērsot jebkurā vietā. Vai tiešām šāds strauts varētu radīt ūdenskritumu trīs deviņstāveņu augstumā? Izrādās var. Pēc pāris kilometru brauciena pa līkumotu ceļu, kas nav platāks par mūsu mašīnu, beidzot priekšā atklājas majestātisks ūdenskritums. Daudzviet šis kļūdaini tiek uzskatīts par augstāko Velsā. Patiesībā tas sastāv no trim krišanas līmeņiem un arī kopējo augstumu – 73 metri – pārspēj vēl divi citi ūdenskritumi. Šis ir unikāls ar dabīgu arku krituma vidū, kur ūdens plūst cauri. Lai arī augstuma rekordi netiek pārsniegti šis joprojām ir gana iespaidīgs.

Manevrējot pa slapjajiem akmeņiem zaudēju līdzsvaru un vienā mirklī mana kreisā kāja ir ūdenī līdz celim. Izgriežu lieko ūdeni no zeķes un gatavojos jaunai realitātei – pavadīt atlikušo dienu slapjā zābakā. Dodamies pa līkumotu taku uz krituma virsotni. Ceļā priecājamies par pelēkām vāverēm, kas draiski skraida pa netālajiem kokiem un ķerot viena otru mēģina pasteidzināt “pavasara” notikumus. Augšā bez kādām drošības margām ir pieejama pati klints mala ar pasakainu skatu pāri ielejai. Tur arī notiesājam līdzpaņemtās maizes un dodamies tālāk.

Mana navigācija ir atjēgusies un sola mūs uzticami vest uz nākošo vietu. Aizdomīgi pabraucam garām pagriezienam uz kafejnīcu un turpinām ceļu pa ļoti šauru, izteikti līkumotu, tipisku Velsas lauku celiņu. Pirmajā brīdī tas neatšķiras no Latvijas lauku ceļa, kur ir divas pēdas un pa vidu aug zāle. Tikai šis ceļš ir asfaltēts un zāle saaugusi ceļa vidū uz asfalta. Ceļā satiekam gan aitas, gan fermeru traktorus. Pēc aptuveni 20minūšu spraukšanās pa šaurajiem celiņiem nonākam skaistā ciematiņā un liela ir mūsu vilšanās, kad turpat atpazīstam mūsu kafejnīcas pagriezienu. Mana uzticamā navigācija nupat pus kilometra ceļu ir aizstājusi ar 20minūšu riņķi vien sev zināmu iemeslu dēļ.

Jau pirms gada Delfos ieraudzīju skaistu upes kanjona bildi no Fairy Glen. Toreiz šis nebija pa ceļam un aizbraucām uz vietu Skotijā ar tādu pašu nosaukumu. Šoreiz ir pienākusi kārta īstajai Fairy Glenn. Parasti visi dodas apskatīt konkrētu kanjona daļu, bet patiesībā ši upe visai garā posmā plūst cauri nosūnojušam akmeņu kanjonam. Interesantākās skatu vietas atrod tie, kas uzmanīgi izpēta internetos atrodamos mājienus. Bruņojušies ar navigāciju un koordinātēm arī mēs izpētam gadsimtiem senu romiešu tiltiņu un unofficial skatu vietas. Lai nokļūtu Delfos redzētajā vietā jāmaksā ieejas maksa. Proti, pie vārtiņiem ir pastkastītei līdzīgs veidojums, kur apmeklētāji aicināti sarēķināt ieejas maksas apjomu un iemest to kastītē.

Upes kanjons ir ļoti skaists. Zaļi nosūnojuši klints bluķi, krāčaina upīte un pavasara lapu trūkums piedāvā daudz labāku skatu kā vasaras apmeklētājiem. Lilita un Evija izmanto iespēju uztaisīt mazu fotosesiju. Es mēģinu noķert kadrus mūsu ceļojuma filmai un Eimija savā nodabā būvē dambjus blakus esošajā strautiņā. Attopamies īsi pirms sešiem. Saulriets šai pusē esot ap sešiem piecpadsmit. Mums ir tikai pāris minūtes, lai pagūtu izbraukt pa vienu no skaistākajām kalnu pārejām un vismaz no malas redzēt Snowdonu.

Starp mākoņiem parādās saule un kalna virsotne paliek ietīta miglas plīvurā, kas saules gaismā iekrāsojas violeti dzeltenos toņos. Majestātiskas klintis, kas atsauc atmiņā nesenos Šveices un Norvēģinas piedzīvojumus. Diemžēl gaisma zūd pa sekundēm un mums priekšā vēl vairāk kā divu stundu brauciens līdz mājām. Šī viennozīmīgi ir vieta, kur nolemjam atgriezties. Tik daudz kas vēl palika neapskatīts. Visvairāk žēl par kalnu raktuvēm, kas publiski netiek reklamētas. Vairākas dienas pētot norādes klinšu kāpēju forumos biju atradis takas un tuneļus, kas ved uz nezinātājam nepieejamām vietām. Tur atgriezīsimies citreiz. Navigācijas niķi un pāris nepareizi Exiti mājupceļā mūsu braucienu izstiepj uz 3 stundām, bet Pols neticamā veidā joprojām ir spējis saglabāt pusdienas siltas.

Rīt dosimies uz Peak District. Sola lietu un vēju, bet mēs pat nenojaušam cik slapji tas patiesībā būs.

Dalies ar šo rakstu

Ja lasītais šķita interesants, izklaidējošs vai noderīgs - lūdzu padalies ar to saviem draugiem. Tā mums būs lieliska motivācija turpināt rakstīt šādus un līdzīgus stāstus. Ja lasot radās komentārs vai viedoklis - lūdzu pievieno komentāru tepat zemāk, vai atsūti mums ziņu.