background

Biju pilnīgi pārliecināts, ka šoreiz ceļojuma stāstus nerakstīšu, taču pēc pirmās dienas piedzīvojumiem nācās izšķirties par gluži pretējo. Trillera cienīgs emocionālais rollerkousters no pacilāti augsta līdz tuvu izmisumam lika jau pirmajā vakarā izdarīt ātras piezīmes, lai tagad mājās varētu visu kārtīgi izstāstīt.

Kāpjot lidmašīnā Lilita ierauga pazīstamu seju. Klases biedrs no Siguldas laikiem. Viņš mūs neatpazīst, bet pašam nezinot nolemj vakara gaitā kļūt par nozīmīgu šī stāsta personāžu.

Abpusēji atpazīstama ir kāda cita seja. Lidojuma stjuarts Emīls Liepiņš. Pabeidzis oficiālo mānīšanos par “pērciet divus overpriced dzērienus un jūs ietaupīsiet vienu eiro” mums iznāk īsa saruna un Emīls piedāvā noorganizēt tikšanos ar pilotu uzreiz pēc nosēšanās. Eimija vēl nenojauš, ka šī ir viņas once-in-a-lifetime iespēja. Patiesībā arī es sāku justies kā bērns. Vai vismaz kā tūrists, kas met kaunu pie malas un velk ārā kameru, jo ja tas nav bildē, tad tas nav noticis.

Atceros, ka bērnībā skatījos uz pasauli, ko vadīja pieaugušie un domāju diez kā tas būs, kad mana paaudze būs pārdevēji veikalos, šoferi mašīnās un ministri valdībā? Ieejot pilota kabīnē sapratu, ka tas ir noticis. Nupat gandrīz 200 cilvēkus 11km augstumā bija vedis puisis, kurš neizskatās daudz vecāks par mani.

Šodien Anglijā bija perfekti saulaina diena. Nosēdāmies burtiski zelta stundā un jutu kā Lil klusībā pārdzīvo, ka netiek pie kameras, lai noķertu zeltaino gaismu. Arī gaiss te ir silts un smaržo pēc pavasara. Piedzīvojumi lidmašīnā, pavasarīgās sajūtas un prieks par būšanu šeit rada ļoti pacilātu noskaņojumu. Diemžēl ne uz ilgu laiku.

Tikšanās ar pilotu mūs nedaudz aizkavē un pie pasu kontroles nonākam garas rindas beigās. Gaidām savu kārtu un saprotu, ka mums nav pases. Meklēju visās iespējamās vietās. Tikko Latvijā bija, bet vairs nav. Tuvojoties izmisumam sākam meklēt arī visās neiespējamās vietās un beidzot pases atrodas. Robežsargs ir omulīgs onkulis ap sešdesmit. Paņem Eimijas pasi un caur uzacīm skatoties uz mums prasa Eimijai “Who are they? Do you know them?” Eimija joko pretī un sirmais kungs pašam to nezinot ir palīdzējis aizmirst neseno uztraukumu par pazudušajām pasēm. Ja vien pases būtu vienīgais, ko var pazaudēt…

Palikuši pēdējie aiz pasu kontroles arī pie bagāžas saņemšanas nokļūstam vēlu. Tur ir milzīgi gara, līkumota lenta kur riņķo vēl daži palikušie čemodāni. Somu paliek arvien mazāk līdz pēkšņi lenta apstājas un pārsteigta kundze brīnās kāpēc mēs neņemam pēdējo, uz lentas palikušo, somu. Eeem. Varbūt tāpēc, ka tā nav mūsu soma kaut gan attāla līdzība ir saskatāma.

Eimija manāmi noskumst par zudušo bagāžu. Es prātā pārcilāju ceļojumu apdrošināšanas noteikumus un rēķinu cik dienas būs jāiztiek bez tīriem zobiem un drēbēm. Tante mierina, ka šī nav aviokompānijas vaina un bagāža ir atlidojusi tikai to paņēmis kāds cits. Visticamāk tas, kura soma joprojām atrodas uz lentas. Ātra uzvārda salīdzināšana uz bagāžas taga liecina, ka ir pienācis Lilitas klasesbiedra uznāciens. Izrādās tieši viņš šobrīd kaut kur ver vaļā mūsu somu, lai dalītu līdzpaņemtos suvenīrus, bet to vietā atrod haiking zābakus un bērnu drēbes.

Sazinoties ar Wizzair pārstāvjiem tante noskaidro Krišjāņa telefonu un zvana viņam, lai vēstītu par pārpratumu. Izdzirdot angļu valodu un domājot, ka vakarā zvana kāds klients viņš noliek klausuli. Tante saka, lai es mēģinu runāt latviski ar viņu un zvanam vēlreiz. Zvans paliek neatbildēts. Iesaku uzzvanīt no mana telefonu, lai puisim rādītos latviešu nummurs, bet privātuma dēļ tante viņa nummuru mums nedrīkst izpaust. Ideāla situācija. Tu zini pie kā ir tava soma, zini kā viņš izskatās un iespējams, pat kur dzīvo, bet tev nav ļauts uzzināt viņa nummuru. Aizpildam dokumentus un dodamies prom. Vienīgā cerība, ka Krišjānim viņa bagāža pietrūks tikpat ļoti kā mums mūsējā. Tāpēc ceram uz viņa ieinteresētību pēc iespējas ātrāk to samainīt atpakaļ. Par laimi neesam atstāti bezpersoniskas aviokompānijas varā, kas varētu nolemt bagāžu atvest pēc vairākām dienām vai nedēļas.

Dodamies noīrēt auto. Mūs sagaida ļoti draudzīgs anglis ar Liverpūles akcentu. Ceļā uzzinām visu par viņa sievu un bērniem kā arī visu ko viņš domā par to čali, kas šodien iebrauca viņam mašīnas durvīs un aizlaidās.

Mašīnu īrējām caur Wizzair cars, jo viņi solīja 7% Wizzair credit un arī cenas bija labākas kā meklējot caur kayak.com Diemžēl solīto 7% kredītu tā arī neesam saņēmuši joprojām un lai arī sistēma rādija, ka īrējam mašīnu ar neierobežotu nobraukumu un pilnu bāku – realitātē izrādās, ka par unlimited mileage jāpiemaksā gandrīz otrtik un degvielu jāpilda tuvākajā tankā, kas arī ir ļoti dārgs. Vienīgi atpakaļ gan drīkstot mašīnu kaut atstumt bez pilītes bākā. Un lai arī bijām rezervējuši vismazākās klases 4vietīgu mašīnu tikām pie normāla izmēra Hondas ar automātu. Kā vēlāk izrādījās tas lieti noderēja, jo vairākas dienas ceļojām piecatā un varējām ērti braukt vienā mašīnā.

Kamēr sakārtojām papīrus arī mūsu čemodāns bija atradies. Savācām to lidostā un šīsdienas piedzīvojumi iegāja finiša taisnē ar patīkami garšīgu noslēgumu. To Evija bija sagatavojusi gaidot mūs Pola dzīvoklī. Tās uz nedēļu kļūs par mūsu mājām. Turpmākās dienas Pols paliks savu vecāku mājā, lai mēs dzīvotu kā karaļi viņa Mančesteras piepilsētas rezidencē un katru dienu dotos piedzīvojumiem bagātos pārgājienos. Bet par to rīt…

Dalies ar šo rakstu

Ja lasītais šķita interesants, izklaidējošs vai noderīgs - lūdzu padalies ar to saviem draugiem. Tā mums būs lieliska motivācija turpināt rakstīt šādus un līdzīgus stāstus. Ja lasot radās komentārs vai viedoklis - lūdzu pievieno komentāru tepat zemāk, vai atsūti mums ziņu.