background

Pagātnes šarms jaunbūvē, jeb kā labot savas kļūdas

Šī māja nonāca mūsu īpašumā 2009. gadā. Toreiz tas bija perfekts materiāls vintage interjeram. Bez eiroremonta, saglabāta oriģinālā arhitektūra un ja neskaita PVC logus un dušu viesistabas stūrī – tā bija iztikusi arī bez kropliem 21. gadsimta pielikumiem. Tomēr mēs paši pamanījāmies to sabojāt. Šis būs stāsts par to kā 6 gadus vēlāk labojām paši savas kļūdas.

Toreiz bijām jauni. Ātri vajadzēja vietu kur dzīvot. Izpratne par vēsturiskām vērtībām bija tuvu nullei. Visas sienas un griestus apšuvām ar reģipsi, koka durvis aizstājām ar jaunām papīra durvīm, dēļu grīdas izlīdzinājām ar OSB un lamināta kārtu pa virsu. Arī ārpuse tika pie jauna jumta, fasādes, putuplasta pamatiem. Garāmgājēji un viesi jau uzskatija, ka šī ir jaunbūve, kas te iepriekš nav bijusi. Un daudz kļūdijušies viņi nebija, jo viss vecais bija paslēpts aiz butaforiju karkasa.

Pirmais solis kļūdu labošanā bija terases izbūve un virtuves loga pārvēršana par stiklotām terases durvīm. Solis simbolisks, jo lai arī neatjaunoja neko no vēsturiskā – tomēr parādija, ka savas kļūdas ir labojamas un tās vajag labot. Veicot mājas remontu vairākkārt domājām par terasi, bet nekad līdz galam uz to nesaņēmāmies. Redzot ka apkārtējo māju jaunie saimnieki vispirms apgūst dārza un āra atpūtas platības – sapratu, ka mēs te dzīvojam jau vairākus gadus un praktiski ignorējam privātmājas dotās iespējas ārtelpu apgūšanā. Tā nu veltot vienu sestdienu terases būvei un citu demolēšanas darbam – izgāzām sienu un no loga tikām pie durvīm uz terasi.

Pienāca kārta arī glābt eiroremonta postu. Kā lai piedod savu pagātnes nezināšanu un kā, lai vērš par labu to, kas vel glābjams? Zem reģipšiem palika orķeļi, palika ķieģeļu sienas… To visu plēst nost necēlās roka, bet lai arī kādā krāsā krāsotu gludo reģipsi tas nekad neatdos ne ķieģeļu sienas, ne veco koka konstrukciju tekstūru. Risinājuma ideju noskatijām IKEA ekspozīciju zālē un vienu no sienām apšuvām ar balti beicētiem, zāģētiem fasādes dēļiem. Baltā beice palīdzēs izvairīties no koka dzeltēšanas un 90-to viesu namu efekta pēc pāris gadiem. Raupji zāģētā (ne gludi ēvelētā) virsma piešķir papildus tekstūru un senatnīgumu. Tā ar salīdzinoši nelielām izmaksām ieguvām tekstūru, kas piešķir istabai raksturu un ir paveicams pat “jaunajā projektā”, kur nav neviena ķieģeļu vai veco koku siena, ko atsegt.

Nākošais projekts bija grīdu atjaunošana. Toreiz izšķīrāmies par laminātu, jo izjaucot krāsnis un starpsienas grīdās palika caurumi un grīdas nebija vienā augstumā. Pāris dienu laikā tas tika labots aizstājot trūkstošos dēļus ar jauniem vai protezējot no vecajiem. Kopsummā labošanai patērētie materiāli izmaksāja mazāk kā toreiz OSB un lamināta kārta. Tas kārtējo reizi pierāda, ka veco vērtību saglabāšana nav dārgāka kā lamināta butaforija. Pie tam lamināts visu laiku šķita pielādēts ar statisko elektrību un vāca kopā putekļu kalnus. Uz dēļu grīdas putekļi vairs nav ne redzami ne jūtami.

Ceturtais projekts bija aizstāt “Mēbeļu nama” dīvānu un skaiduplašu mēbeles ar autentiskākām. Protams, tas nav tik vienkārši kā ieiet poļu mēbelēs un nopirkt viesistabas sekciju, bet uzmanīgi savācot mēbeli pa mēbelei iespējams tikt pie unikāla komplekta, kas kopumā izmaksā tikai mazu daļu no Poļu alternatīvas. Balto bufeti ieguvām pērkot vienu no dzīvokļiem. Tā tika pie jaunas krāsas, jaunas masīvkoka virsmas un metāla rokturīšiem. Grāmatu plaukts reiz bija kalpojis vietējā bibliotēkā. Atradām viņu šķūnī piekrautu ar darbarīkiem, un sapuvušu apakšu. Amputējām apakšējo plauktu, noņēmām krāsu, nolakojām un kopumā neiztērējot vairāk par 20-30eur tikām pie autentiska masīvkoka plaukta. Galds reiz bija daļa no Lietuviešu tipa virtuves komplekta ar dermentīna stūra beņķi. Saglabājām virpotās kājas, no vecām šķūņa durvīm tapa galda virsma un neizteiksmīgais galds ieguva otru elpu. Dīvāni un krēsli nāk no Ikea, bet pēc sava klasiskā stila lieliski iederas šajā interjerā.

Vel priekšā stāv nākošais projekts – atlikt vietā koka durvis un esošās papīra butaforijas nodot makulatūrā. Par laimi toreiz bija pietiekami daudz prāta, lai vecās druvis glīti noglabātu saimniecības ēkā nevis vienkārši sagrieztu malkā. Sirds gan sažņaudzas atceroties, kā noņēmu tām visus rokturus un… nodevu lūžņos. Tāpat savu kārtu gaida koka trepes, kas pagaidām vel snauž zem krāsas kārtas un gaida savu iznācienu.

Ir grūti saņemties un izlabot to, kas jau reiz labots. Nav grūti kritizēt citu un izlabot viņu veikumu, bet ne pašam savējo. Pārkāpt lepnumam un atzīt, ka tu esi kļūdijies. Norakstīt zaudējumos to laiku un naudu, kas reiz jau ieguldīta absurdā projektā. Bet ieguvējs ir tas, kurš spēj atzīt savas kļūdas un tās labot.

Dalies ar šo rakstu

Ja lasītais šķita interesants, izklaidējošs vai noderīgs - lūdzu padalies ar to saviem draugiem. Tā mums būs lieliska motivācija turpināt rakstīt šādus un līdzīgus stāstus. Ja lasot radās komentārs vai viedoklis - lūdzu pievieno komentāru tepat zemāk, vai atsūti mums ziņu.