Mīksta riepa nekurienes vidū

Pirms dodamies draudīgākajā Kazahstānas dabas parkā staidzam vēl izmantot visu, ko civilizācija piedāvā. Cenā iekļautās brokastis izrādās gaužām bēdīgas. Auzu pārslu putru ēdam katru rītu, bet mūsējā pat ārpus civilizācijas vārītā sanāk nesalīdzināmi garšīgāka. Šeit servēto virumu drīzāk būtu jāsauc par auzu ūdenszupu. Arī ceptās olas tapušas steigā un pat baltums palicis vēl daļēji jēls. Pie brokastīm iepazīstamies ar meitenēm no Polijas. Viņas arī plāno doties Aktau dabas parkā un ir dzirdējušas šausmu stāstus par parka ceļiem. Tomēr dāmas cer, ka īrētais Hyundai sedans spēs vismaz līdz dziedošajai kāpai aizripot.

Pirmā pietura - informācijas centrs, kur jau vakar sastapāmies ar "krīpīgo" naktssargu. Dienas laikā tur viss kā pie cilvēkiem. Iekšā pilns ar Kazahiem kamuflāžas formās. Jebkurā citā vietā rastos priekšstats, ka esi nokļuvis krievu mafijas štābā, bet te tas ir normāli. Reindžeri ir draudzīgi. Iekasē naudiņu, saraksta papīrus un vēl izvadā pa centrā izvietoto muzeju. Muzejs rāda kā te izskatījies senāk, kad stepes vietā bija jūra ar gigantiskiem krokodiliem un milzu bruņurupučiem. Eksponātu vidū arī kāds žokļa fragments, kas ļauj aptuveni nojaust saimnieka izmērus. Katrs no dzerokļiem ir lielāks par manu dūri. Atliek cerēt, ka tādi te sen vairs nedzīvo un bīstamākais, ko šajā parkā sastapsim ir nebeidzami garie, bedrainie ceļi.

Kā jau iepriekš novērojām pie Kaindy Ezera - brauciens uz veikalu laukos ir vesels piedzīvojums. Arī mums atvadoties no centra reindžeriem saņemam dāvanu - tanti Uļu, kas dzīvojot pie parka caurlaides un aicinājumu viņu pa ceļam paķert līdzi. Būšot win-win - tante tiks mājās no veikala, bet mums būs autentisks Kazahu GPS tantes izskatā.

Prasam tantei, kur te ir benzīntanks, kur varētu riepas piepumpēt. Uļa skatās uz mums.. Nesaprotot kāds sakars benzīntankam ar riepu pumpēšanu. Riepas esot jāpumpē pie Abu - vietējā vulkanizatora. Šī informācija izrādījās milzīga svētība, kad vēlāk ar sadurtām riepām mums vairs nevajadzēja ilgi meklēt servisu, bet zinājām precīzi kur doties.

Kārtējā papīru darīšana pie parka caurlaides un atveroties barjerai mūsu ceļš uz piedzīvojumie var sākties. Jau pēc pirmajiem kilometriem saprotam, ka Latvijā vispār ir līdzenākie ceļi pasaulē un pat mūsu pavasaros izdangātās grantenes nestāv klāt šim Kazahu vājprātam. Kamēr mēs uzjautrinamies par ceļa kvalitāti, mēģinot to dokumentēt visos iespējamajos leņķos, arī Poļu meitenes ar savu Hyundai ir mūs panākušas. Es vēl filmēju putekļus, kas paceļas viņām attālinoties, kad atskan Kristapa bēdīgais "Nēēēē... Mums ir mīkstais!"

Ja neskaita visu bagažnieka saturu, ko nākas izkrāmēt, lai tiktu klāt instrumentiem - cik gan grūti diviem puišiem varētu būt apmainīt mīkstu riteni? Taču seko negaidītais. Arī rezerves ritenis ir praktiski mīksts un tikai neliels gaisa atlikums rūpējas, lai auto nebūtu pilnīgi vedams ar evakuatoru. Cauri galvai izskrien miljons domas par to kā būtu ja... Ja šis būtu noticis jau ciematā... Ja būtu vulkanizatoram palūguši ne tikai uzpūst visas četras riepas, bet pārbaudīt spiedienu arī rezerves ritenī... Ja Poļu meitenes brauktu garām 5min vēlāk... Ja mums būtu līdzi kompresors... ja mēs neatrastos NEKURIENES VIDŪ un te būtu vēl citas mašīnas ko iespējams nostopēt... Ja, ja...

Diemžēl nekas no tā nestrādā un mūsu vienīgā opcija ir ar gājēja ātrumu ripināties atpakaļ uz servisu. Šis iedzīs pamatīgu robu mūsu dienas plānos, bet par laimi ceļojam bez precīza grafika un nakšņošanai noskatītais 700gadīgais vītols nekur nepazudīs neatkarīgi vai tur nokļūsim šodien, rīt vai parīt.

Abu ver vaļā vārtus, bet pirms ķerties klāt mūsu riepai - aicina mūs pievienoties savā pusdienu pauzē. Salda tēja ar pienu, baltmaize ar skābo krējumu. Laipna kundze, kas šeptējas pa askētisko, bet glīto virtuvi. Ja izņemtu Lietuviešu virtuves stūrīti un skaiduplašu plauktiņus - šī virtuve mierīgi iederētos Pāvilostas sēfotāju mājā. Balti krāsotas apmetuma sienas, bez reģipša, putuplasta un ķīniešu flīžu brīnumiem, kas droši vien neizbēgami pēc pāris gadiem sasniegs arī šo māju. Ūdensvads mājā nav. Rokas jāmazgā pagalmā no trauka, bet tas tikai papildina autentisko šarmu.

Kā jau rūdīts vulkanizatos Abu ātri vien identificē bojāto vietu mūsu riepā un ķeras klāt pie naglas izvilkšanas. Kad vilkšana nevedas jau kuro minūti, un no riepas ārā parādās aizvien garāks dzelzs gabals, saprotam, ka uzdūruši esam kaut ko nopietnu. Nav brīnums, ka spiediens zuda ļoti strauji un parastā cerība, ka ar sadurtu bezkameru riepu var stipri tālu aizbraukt - nepiepildījās. Mūsu riepā ir iedūries gandrīz 20cm garš skrūvgrieznis. Nezinu vai tas bija kāds tīšprātīgs ļaundaris, vai vientuļš, stepē apmaldījies instruments, kas palicis kādam citam pēc remonta veikšanas nekurienes vidū, bet mūsus riepa atkal ir salāpīta. Visi piecie riteņi piepūsti un ar 3 stundu nokavēšanos varam atgriezties piedzīvojumos.

Kaut gan, ja tā padomā - riepas mainīšana, lēnais atpakaļceļš, sarunas pie saldās tējas un garais skrūvgriezis arī visi kopā veido piedzīvojumu. Vienīgi šodien mums vairāk gribas uzkāpt kalnā un redzēt smukos dabas skatus nekā cīnīties ar tehnikas likstām.

Cenšoties atgūt nokavēto Kristpas kā rallija pilots lido pāri nepārtrauktajām bedrēm. Nezinu ko par to teiktu mani draugi fiziķi un automehāniķi, bet mūsu plāns bija braukt tik ātri, lai katra 10. bedre mūs pamet gaisā un pārējām deviņām mēs pārlidojam pāri nedaudz virs zemes. Plāns šķita strādājam gana labi līdz Kristaps teica: "Jau stundu pa granteni. Paliek garlaicīgi." Tieši tajā mirklī parādījās kaulus stindzinoša skaņa. Izrādās vienā no bremžu diskiem ir iesprūdis akmens, kas riepai griežoties beržas starp metāla detaļām. Vai Tu arī esi no tiem, kas necieš, ka ar dakšīņu skrāpē šķīvi vai ar nagiem velk pa tāfeli? Nu tad iedomājies tādu skaņu tikai 10kārt skaļāku. Par laimi akmens viegli padodas, ritens griežas un mūsu galamērķis vairs nav tālu.

Pēc riepas incidenta sapratām, ka šodien abus galamērķus napaspēsim apskatīt, tāpēc izvēlējāmies par labu Aktau kalniem. Tie veidoti no dažādu krāsu māliem un izskatās kā uz citas planētas. Tā kā māls ir viegli šķīstošs materiāls, tad kalniem apkārt izskalotas dziļas aizas, kurās reiz bijis ūdens. Šobrīd no ūdens nav ne jausmas. Ārā ir +30, bezvējš un neviena koka, kas dotu ēnu. Upes gultne tā izžuvusi, ka saplaisājušais māls atgādina bērnībā redzētās mežonīgo rietumu filmas. Pa šo izkaltušās upes gultni arī dodamies kalnu virzienā cerībā atrast jaunus piedzīvojumus un vēl skaistākus skatus kā redzam no stāvvietas.

Tāpat kā yellow kanjonā arī šeit nav īsti skaidrs kur jāiet. Norādes neeksistē un sausajos mālos arī neveidojas takas no citiem gājējiem. Upes gultne šķiet pazūd vienā no kalna nogāzēm un mūsu taka kļūst aizvien šaurāka varenajam māla kalnam ieskaujot mūs no visām pusēm. Atmiņas par riskanto gājienu šaurajā Yellow kanjonā ir pavisam dzīvas un negribas atkal iekulties līdzīgā šaurībā. Neiedrošina arī milzīgie māla bluķi, kas levitē virs mums un ir gatavi jebkurā brīdī krist mums virsū. Nolemjam doties ārā un vēlreiz uzmanīgi aplūkot apkārtni cenšoties saskatīt kādas pazīmes no citu iemītas takas. Lai gan stāvvietā bija vēl 2 mašīnas - nevienu cilvēku nesatikām un arī nekur tālumā nav redzami citi gājēji.

Šķiet ka aiz mums, balkus kalnā vijas tikko pamanāma līnija. Tā varētu būt taka. Teiciens - "zaudēt mums nav ko" šeit nederēs. Esam 3 stundas nočakarējušies ar mīkstu riepu, gandrīz 2 stundas kratījušies pa neiespējamo granteni un tagad jau stundu klīduši pa sauso upes gultni. Ja mēs drīzumā neatrodam kur doties tālāk, tad zaudējam pilnīgi visu. Lieki pieminēt, ka pulkstens ir jau pieci vakarā un arī tumsa nav vairs aiz kalniem.

Godīgi sakot katra no mūsu apceļotajām vietām ir tik masīva un tur ir tika daudz kur kāpt, tik daudz ko redzēt, tik daudz, ko izpētīt, ka mierīgi varētu nakšņot tepat un pavadīt vairākas dienas klejojot. Diemžēl tāda opcija mums nav un arī parka caurlaide ir apmaksāta tikai uz 24stundām.

Knapi manāmā līnija ir mūsu vienīgā cerība. Kāpiens ir stāvs un esam priecīgi, ka šī kalna galā nav kāds zils ezers, kas vilinātu stāvajā kalnā svempties ar milzīgo SUPa somu. Šodien par laimi līdzi ir tikai mugursomas ar pāris enerģijas batoniņiem, ūdeni un filmēšanas tehniku. Tai skaitā Kristapa dronu, kurš tūlīt paceļoties iegūs fantastiskākos kadrus no visa ceļojuma. Tev noteikti jānoskatās arī Aktau Vloga epizode, lai visu šo skaistumu redzētu savām acīm.

Augstāk kāpjot paveras aizvien plašāks skats un aizvien mazāk "zemiska" sajūta. Nē, es nedomāju to zemiskumu, kad kāds izturas piedauzīgi vai ļauni. Vienkārši veroties apkārt nav sajūtas, ka joprojām atrodies uz planēta Zeme. Šis varētu būt Mēness vai varbūt Marss. Ja es filmētu zinātnisko fantastiku par citām planētām - Kazahstāna notiekti būtu top lokāciju sarakstā.

Labi, atgriežamies uz zemes. Saule gatavojas rietēt. Mums vēl jātiek atpakaļ līdz mašīnai un jānobrauc sazin cik kilometri pa neiespējamo granteni, lai nokļūtu pie 700 gadu vecā vītola, kur esam iecerējuši nakšņot šovakar. Kā jau minēju koki Kazahstānas stepēs ir reta parādība un ar saviem hamokiem mēs varētu iet ieskrieties, ja nepaspētu laikā līdz vītolam.

Lai vakaru padarītu aizraujošāku Aktau dabas parkā ir noteikums, ka pa parku pārvietoties drīkst tikai līdz 8 vakarā. Esam tikuši mašīnā, bet tā kā vītols mums štepseli nesola, tad visas baterijas jāpaspēj salādēt kamēr braucam šīvakara pēdējo posmu. Ātri steidzam no kamerām izņemt visas baterijas, saspraust miljons lādētāju galus, lai dotos ceļā un tieši šobrīd mums garām paripo reindžera tumšais Landcruisers. Patiesībā par ripošanu to gluži nevar saukt. Arī reindžers laikam steidzas paspēt līdz 8iem tikt pie vietas un atstāj mūs putekļu mākonī. Lādētāji ir gatavi un mēs gāžam pakaļ.

Ja pirmīt pa dienu Kristapu saucu par rallija pilotu, tad šobrīd jau viņš droši kvalificējas pasaules čempionāta līmenī. Pa neželīgi bedraino, šauro un līkumaino ceļu viņš tuvojas maksimumam ko mūsus Padžērs spēj. Neatstāj sajūta, ka nu jau mums visas četras riepas droši vien ir mīkstas, bet par to nav laika domāt. Sekundes nepielūdzami skrien un lai nokļūtu galā pirms astoņiem mums nāktos šo auto nomainīt pret kādu efektīvāku braucamo - piemēram laika mašīnu. Es uzsāku pēdējo sekunžu atskaiti, kad pamanām priekšā stāvošu reindžera mašīnu.

Ceļs ir tikai viens. Apbraukt posteni nav iespējams. Arī slēpties mums nav kur. Līdz šim reindžeri bijuši diezgan draudzīgi, bet nesenie piedzīvojumi ar policijas visatļautību arī tik ātri neaizmirstas. Pēdējais līkums un esam pie reindžera mašīnas. Par brīnumu - mūs neviens nemēģina apturēt, jo izrādās tieši šobrīd reindžers apstājies.... lai pačurātu. Nu sveika Gauja! Tādu iespēju nevar laist vējā! Traucamies garām, atstājot reindžeru putekļos.

Smejoties par tikko piedzīvoto spriedzi un atviegloti par iznākumu nonākam savā nakšņošanas vietā. Saule jau norietējusi un spēcīgi krēslo. Vītols aug tādā kā oāzē. Visapkārt grantaina stepe, bet te - vairāki zaļi koki, strautiņš un māja. Pie mājas stāv ritens. Apkārt staigā visas un draudzīgs kaķis, bet cilvēkus nekur nemana. "Vieglāk ir atvainoties nekā prasīt atļauju" un ja pat nav kam prasīt atļauju, tad atliek iekārtot hamokus, gatavot vakariņas un cerēt, ka mūs neviens prom nedzīs.

Kad nometne iekārtota un ūdens katlā jau burbuļo parādās mašīnas rūkoņa. Tā tuvojas aizvien tuvāk, bet nav redzama nekāda starmešu gaisma. Mašīna jau ir tikpat kā klāt... Tā brauc ar izslēgtām gaismām... Varbūt tas ir veids kā maskēties no reindžeriemm ja nepieciešams pārvietojoties pēc 8iem? Vai varbūt visi lukturi mašīnai izkrituši un nestrādā? Braucēji ļoti slikti runā krievu valodā tāpēc netirdam viņus par iemesliem tumšajai braukšanai. Galu galā vietējie droši vien apkārtni pārzin tik labi, ka var mierīgi braukt uz tausti. Viņi tikai apstiprina, ka nakšņot te drīkst un iesaka rīt sameklēt termālo avotu, kas esot tepat netālu. Termālais avots? Tas izklausās interesanti, bet to meklēsim rīt.