background

Nogruvums, slepenais lidlauks un milicija

Vēl Latvijā esot, ceļā uz Rīgas lidostu saņēmām ziņu no Kristapa Kazahstānas kontakta. Nupat esot noticis milzīgs zemes nogruvums un ceļš uz ezeriem ir slēgts. Sazinājos ar Boiko Ivanu un viņš apstiprināja, ka Kaindy ezers ir pieejams, bet tālāk ceļš esot slēgts. Tur armija novēršot nogruvuma sekas. Par to, ka Kaindy ezers ir pieejams mēs jau pārliecinājāmies vakar. Šodien ceram tikt līdz Kolsai ezeriem.

Pie parka caurlaides sēž divi vīri, kas Krieviski nerunā. Ar žestiem un primitīviem vārdiem saprotam, ka iekšā mūs nelaidīs ne "peškom" (ar kājām no Krievu val.) ne ar mūsu Padžēru. Zēni apstiprina, ka notikusi nopietna dabas katastrofa un no rādītajām zīmēm nojaušam, ka tālākais ceļš draudot ar nāvīti vai cietumu, jo krusteniskie pirksti tiklab varētu nozīmēt kā krustus tā cietuma restes. Nesaprotam gan vai cietums draud viņam par mūsu ielaišanu, jeb mums par došanos tur, bet skaidrs, ka onkuļi nejoko. Mājupceļā gan Instagramā atradām vietējo tūroperatoru, kas ar offroad busiem esot atraduši alternatīvu ceļu, lai apbrauktu nogruvumu un ekskluzīvā kārtā tomēr cilvēkus vestu uz Ezeriem, bet mums tas pagaidām nav zināms, tāpēc izšķiramies par došanos uz nākamo vietu - Altyn-Emel parku. Attālums, ko šodien jāpieveic ir ap 400km. Pa Kazahstānas ceļiem tas varētu būt ap sešu stundu brauciens, tāpēc pirms došanās ceļā piestājam Sati vienīgajā veikalā.

Veikals ir manas viesistabas izmērā ar metāla durvīm, kurām uz nakti priekšā liek garu stieni un piekaramo atslēgu- kā padomju laikos. Pret durvīm stāv plaukts ar stikla vitrīnu, kurš ir salūzis un caur stiklu redz nevis glīti izkārtotas preces, bet pārdevēja spalvainās kājas un nekārtību, kas parasti paliktu neredzama aiz letes. Vīrietis uzreiz ir gatavs piedāvāt mums izvēlēties no plašā veikala sortimenta. Sortimentā ietilpst 3 veidu Roltoni, plaukts ar alkoholu un vēl pāris apšaubāmas kvalitātes pārtikas preces. Mums ir beigušies makaroni un derētu papildināt arī auzu pārslu un piena krājumus. Auzu pārslas neesot, ilgspēlējošo pienu, kas nesaskābtu karstajā saulē te neatrast. Prasām makaronus. Kā trenēts tirgotājs viņš uzreiz liek roku uz pakas un apzvērot kvalitāti iesaka šos. Šie esot labākie. Nešaubos, ka tie ir labākie, paši labākie un vislabākie makaroni visā veikalā, jo citu te nav. Tomēr milzīgais 3 kilogramu iepakojums ar nezināmas izcelsmes nūdelēm mūs neuzrunā un nopirkuši Snikeru ar vietējo limonādi dodamies prom.

Milzīgajiem makaronu iepakojumiem ir pavisam loģisks skaidrojums. To mēs satikām nekurienes vidū braucot ārā no Kaindy ezera. Pazaudējuši ceļu un labu gabalu nobraukušies pa upes gultni ceļa malā pamanām tanti, kas satraukta skrien mūsu virzienā. Pirmā brīdī baidāmies vai tante bārsies par to, ka izbraukājam viņas upi. Izrādās tantei vienā rokā maks un iepirkuma maisiņš. Ar otru viņa stopē garām braucējus, lai tiktu uz veikalu. Diemžēl mums viss sēdeklis ir aizkrāmēts ar somām, kamerām un baterijas lādējošiem vadu kalniem, tāpēc tanti atstājam krievu džipam, kas brauc aiz mums. Lai nokļūtu veikalā cienījamā vecuma kundzei nākas pamatīgi iespringt un kad beidzot tas izdevies, protams, jāpērk lielā makaronu paka. Kas zin pēc cik nedēļām atkal varēs tikt uz veikalu?

Brauciens ir stipri garlaicīgs. Navigācija paziņo - brauciet taisni simt kilometrus. Burtiski. Ļoti iespējams, ka vienīgā vajadzība pagriezt stūri turpmākos simt kilometrus būs tikai, lai apbrauktu daudzās bedres. Citādi ceļi te ir bez neviena līkuma un, ja reljefs netraucētu - varētu jau izbraucot redzēt savu galamērķi. Kādā vietā ceļš kļūst neloģiski plats. Katrā virzienā divas platas joslas un kā papildus bonuss ir grantaina ceļa nomale vēl vismaz pusotras joslas platumā katrā virzienā. Iespējams šis iecerēts kā slepens militārais lidlauks ārkārtas gadījumiem, jo citu mašīnu te tikpat kā nav. Nav arī citu iemeslu šādai infrastruktūras megabūvei. Vēl mūs pārsteidz pa laikam ceļa malās redzamie krusti. Arī Latvijā ar krustiem mēdz apzīmēt vietu, kur kāds nosities, taču te krusti atkārtojas ik pēc brīža, bet atrodas pārsimts metrus no ceļa. Musulmaņu zemē krusti vispār nav ikdienišķa lieta. Varbūt tā viņi te ņirgājas par kristiešiem, piešķirot kapa vietas stepē, nekurienes vidū?

Izbraucot no apļveida kustības ceļa malā stāv policija. Pamanījis mūs uzreiz vicina zizli un liek apstāties. Mums it kā ir Kazahstānas numuri, kas uzreiz nenodod faktu, ka neesam vietējie, taču tikai vēlāk saprotu, ka nevis pēc numuriem, bet mašīnas markas viņi vadījās izvēloties mūs apturēt. Parādam mašīnas dokumentus, īres pilnvaru, pases un kad vajadzētu sekot novēlējumam “Laimīgu ceļu” sākas vēstures ekskursija uz Latvijas deviņdesmitajiem. Kur jūs braucat? No kurienes? Ko te darāt? Kas jums tur uz sēdekļa? Kāpēc tik daudz kameras? Rādiet ko filmējat? Kas bagāžniekā? Cik jums ir alkohols? Vai nav noslēptas cigaretes? Kas ir zem bagāžnieka grīdas? Kā Jānis Domburs, kam jautājumu nekad netrūkst viņš mūs tirda labu brīdi mēģinādams atrast kaut mazāko nepilnību, kur piesieties.

Jūs neesat reģistrējušies šajā apgabalā. Rādām jau lidostā aizpildītās imigrācijas lapiņas. Šis mēģina ķert uz muļķi sakot, ka esam reģistrējušies Almaty, bet te ir cits miests. Kristaps rāda kamerā safilmēto materiālu drudžaini skrollējot cauri šī rīta Kaindy ezera kadriem meklējot kaut ko neitrālāku. Neesam pārliecināti vai vietējiem nav iebildumi par SUPošanu šajā ezerā un tā kā šis milicis ir apņēmības pilns atrast jebkuru iemeslu piesieties - tad gribētos viņam šādu iespēju aiztaupīt. Mūsu video milicim neinteresē. Viņš tikai noņurd vai pornogrāfija gadījumā nav tādējādi kārtējo reizi apliecinot savu zemiskuma līmeni. Tālāk seko jautājumi par to kur strādājam, cik pelnam, vai mums ir sievas un bērni. Prasa arī cik maksā mūsu īres auto, kādas maizei cenas Latvijā un aizvien uzbāzīgāk provocē mūs uz jautājumu: Cik jāmaksā, lai tu atšūtos? Kristapu kā šoferi paņem uz savu auto un rokrakstā uz baltas lapas protokolē izdomātu pārkāpumu par mūsu nereģistrēšanos viņa miestā.

Kopumā šeit stāv 3 policijas mašīnas. Katrā pa diviem pogainajiem. Kad sākām krāmēt bagāžnieku pat visi seši bija saskrējuši cerot uz lielo džekpotu. Bet nekā. Kamēr Kristaps ārā runājas - es palieku mašīnā un lēnām jau sāku no kamerām izņemt atmiņas kartes, lai tehnikas konfiscēšanas gadījumā vismaz materiāls nepazustu.

Kamēr gaidīju garām pabrauca visādi brīnumi. Gan bez valsts numura zīmēm, gan tādi, kas knapi kopā turas, bet milicim acīmredzami interesē tikai nokāst kukuli nevis rūpēties par likumu ievērošanu. Stulba sajūta, ka cilvēkam, kura uzdevums būtu rūpēties par likuma ievērošanu un aizsargāt godīgos no negodīgajiem vairāk rūp parādīt savu varas pozīciju pašam kļūstot par puslegālu bandītu. Apmēram pēc 40 minūšu nīkšanas Kristaps nāk atpakaļ uz mašīnu un bez vilcināšanās braucam prom. Milicis esot palaidis, bet drošs paliek nedrošs ilgi viņa tuvumā palikt negribam. Nav garantijas, ka neizdomās vēl kādu neesošu pārkāpumu mums piesiet. Šis ir brīdis, kad tomēr sajūtos lepns dzīvot Latvijā. Mums arī pa pilnam negāciju, bet pēdējos 25 gadus esam ļoti tālu tikuši no tā padomju purva, kura paliekās Kazahstāna grimst joprojām.

Līdz ar saulrietu šķērsojam Altyn-Emel parka robežu. Saulrietā iekrāsotās debesis un ceļa līkumi atgādina kadrus no filmas Renegāts. Mums tikai pietrūkst skaļš Harley-Davidson, saulē iedegusi sešpaka un matu garums, no kura ģībst katra septiņdesmito gadu sieviete. Priekšā vēl stundas brauciens līdz centrālajam ciemam, kurā atrodas parka biļešu tirdzniecība. Kad ierodamies Basši ciemā ir jau melna nakts par spīti tam, ka pulkstenis rāda tikai nedaudz pāri deviņiem. Apmeklētāju centrs neatrodas uz galvenās ielas un no maldīšanās mūs paglābj tikai mājās izpētītās GPS koordinātas. Centrs, protams ir jau slēgts. Iekšā sēž sargs, kas krieviski neprot ne vārda. Ar pirkstiem rāda, ka rīt darba laiks no 9iem. Un nesaprotamu iemeslu dēļ seko mums līdzi uz mašīnu un gandrīz būtu gatavs jau sēsties iekšā. Creapy! Internets teica, ka šajā ciemā esot vairākas nakšņošanas iespējas, bet labākās esot Aige-Kum un Altyn-Emeļ. Sargs rāda, ka Aige-Kum esot tepat ap stūri. Braucam tur.

Gaismas deg, kaut kur telpās čalo cilvēki, bet priekštelpā neviena nav. Ir tikai persiešu paklāji, izbāzti dzīvnieki un zelta lustras kombinācijā ar reģipsi, Depo papīra durvīm un lētajām flīzēm zem paklājiem. Aiz citām ieejas durvīm satiekam daudz cilvēku. Neviens neizskatās pēc vietējā un skan angļu valoda. Darbinieki saka, ka vietu neesot un sūta mūs uz otru viesnīcu. Izrādās tā ir tā pati, kur tikko jau satikām to jocīgo sargu, kas Krieviski neprata.

Nē, tur atgriezties negribam. Tumsā kokus hamokiem arī neatradīsim. Vienīgā iespēja atliek gulēt mašīnā. Par laimi darbinieki tomēr uzdrošinās mums piedāvāt vienīgo atlikušo istabu. Tā ir mikroskopiska, ar divguļamo gultu, kas aizņem lielāko daļu no telpas platības. Gulēšana mašīnā vai Kazahu sarga kompānija nevilina, tāpēc nolemjam, ka izdomāsim kā tikt galā ar šauro istabu. Stipri kārdinoša arī ir iespēja tikt dušā, kas jau kopš aizvakardienas Yellow kanjona putekļiem ir rādījusies sapņos mums abiem.

Lai nokļūtu mūsu istabā jādodas cauri greznai biljarda zālei. Tālāk ir tāds kā koridors ar dzelzs ārdurvīm, kas stāv aizslēgtas un galā mūsu istaba. Izrādās slēdzamas ir arī koridora durvis, tāpēc nolemjam to okupēt klāt pie mūsu istabas un iegūt pāris vērtīgos kvadrātmetrus otrai guļvietai uz grīdas. Kristapam atstāju gultu, jo viņš visas dienas ir šoferējis un arī rītdien solās pamatīga braukšanas slodze.

Kamēr dodos dušā Kristaps jau iepazinies un aizrunājies ar citiem ceļotājiem. Kāds puisis rāda uz Kristapa kedām un sakās mūs redzējis šorīt pie Kaindy Ezera. Esot tagad atpazinis pēc kurpēm. Džūdija, kas strādā par stjuarti Emirātu aviokompānijā līdzīgi kā mēs uz šejieni ir atlidojusi bez maksas. Viņai darbs apmaksā lidojumus kur vien gribās. Līdz Altyn-Emel viņa ir nokļuvusi ar mazo tūroperatora busiņu, kas 3 dienu intensīvā ekskursijā ved skatīties apmēram tās pašas vietas, ko skatāmies mēs. Džūdija ir sajūsmā par mūsu piedzīvojumiem ar nakšņošanu kanjonā un SUPošanu pa ezeru. Šodien esot bijusi Dziedošajā kāpā, kur mēs plānojam doties rīt. Viņai, kas regulāri redz Arābu tuksnešus šī kāpa likusies nekas īpašs. Redzēs kā būs mums.

Kad biljarda zāles durvīs parādās dusmīgi kaimiņi un atgādina, ka pēc 11iem naktī ir laiks pieklust- arī mēs dodamies gulēt. Plānojam rīt izbraukt ap 9iem lai pirmie tiktu parkā un paspētu redzēt pēc iespējas vairāk. Tikai nenojaušam, ka mūsu plānus rīt pilnīgi izmainīs stepes vidū riepā uzdurtais skrūvgriezis un tai sekojošā tējas dzeršana pie vietējā vulkanizatora Abu.

Dalies ar šo rakstu

Ja lasītais šķita interesants, izklaidējošs vai noderīgs - lūdzu padalies ar to saviem draugiem. Tā mums būs lieliska motivācija turpināt rakstīt šādus un līdzīgus stāstus. Ja lasot radās komentārs vai viedoklis - lūdzu pievieno komentāru tepat zemāk, vai atsūti mums ziņu.