background

Applūdis mežs Kaindy ezerā

Pēc laika prognozes vakardienai vajadzēja būt slapjai, bet lietus uznāca tikai naktī un šorīt pamodāmies laimīgi par hamoku jumtiem. Lietus klāt netika un nogulējām 12 stundas. Laikam vakardienas piedzīvojumi iztērēja mūsu enerģijas rezerves.

Šorīt mostamies pie Temirlik upes, jo ātri esam apguvuši Kazahstānas mācību - lai stepē tiktu pie kokiem ir jāmeklē ūdeni. Gandrīz garantēts, ka ūdens tuvumā būs arī pietiekami lieli koki hamoku iekāršanai. Citādi šī pļaviņa upes krasta nav nekas īpašs. Pāris akmeņainas klintis vienā pusē. Ļoti strauja upe otrā un pa vidu tādas kā ganības ar koku puduri. Tikai paceļot dronu ieraudzījām cik skaistā vietā esam bijuši. Tālāk pa straumi uz leju sākas Temirlik kanjons - vēl viena no Charyn kanjona piecinieka smukajām vietām.

Foto: Kristaps Talbergs

Mūsu naktsmājas ir vairākus kilometrus prom no lielā ceļa. Iebraukšana atkal deva iespēju izpausties Padžēram un lieku reizi atgādināja, ka Kazahstānā ar parastu mašīnu nav aršana. Kaut gan vakar braucot šurp mums pretī devās pāris žigulīši vietās, kur necerējām vairs parastu mašīnu ieraudzīt. Taisnība, žigulis tāpat kā citi krievu autobūves šedevri nav gluži “parastas” mašīnas. To pierādīja arī kāda Volga, kas mūs neatlaidīgi vajāja pa grantsceļu serpentīnu. Pat ar mūsu auto tas ceļš likās slikts, bet Volgai nebija par šķērsli mums turēt līdzi un pat izdevīgā brīdī apdzīt.

Šodien abi esam patīkami satraukti. Dosimies uz Kaindy ezeru. Tas ir tirkīzzils kalnu ezers, kas izveidojies pirms simt gadiem zemestrīces rezultātā. Kaļķakmens nogruvums aizsprostoja strautu, appludinot mežu un izveidojot šo skaistumu. Kad Pinterestā ieraudzīju ezera bildi, man šķita, ka kāds sajaucis Kazahstānu ar Kanādu vai Šveici.

Ceļā parādās pirmās telefona zonas pazīmes un to izmantojam, lai meitenēm mājās aizsūtītu ziņu, ka ar mums viss kārtībā. Aizvien spiedīgāka kļūst vajadzība uzpildīt degvielu. Pēdējās dienās neesam redzējuši nevienu benzīntanku, bet mūsu trīslitru benzīnnieks sāk kļūt uzstājīgs. Kā izslāpušam tuksneša gājējam mums priekšā rādās mirāžas ar ciematu un ceram tur atrast uzpildes iespējas. Ciematu redzējām jau sen. Braucam ar atļautajiem 100km/h, bet tuvāk kā netiekam tā netiekam. Neeksistējošais reljefs un pilnīgi taisnais ceļš izspēlē optisku ilūziju. Izrādās ciemats ir ne tikai tālāk kā izskatījās, bet arī mazāks kā šķita. Tajā ir skola, mošeja, lepna pašvaldības ēka ar Nazarbājeva portretiem un tipiskas krievu sādžas privātmājas. Asfalta segums beidzas līdz ar iebraukšanu pilsētā. Ielu malās ganās lopi. Vienīgi skolniekus un skolotājus var atpazīt pa gabalu. Glītās skolas formas un solīdie uzvalki kliedzoši izlec uz nekārtīgās apkārtnes fona.

Atrodam arī benzīntanku. Darbinieks patlaban tieši gatavojas slēgt durvis un iet mājās par spīti tam, ka ir darba dienas vidus. Varbūt pusdienlaiks? Bet varbūt vienkārši visi zin, kur viņš dzīvo un, ja kādam vajadzēs uzpildīties - vienkārši aizies mājās pasaukt. Arī šeit sākumā ir jāsamaksā un tikai tad sākas uzpilde. No iepriekšējā čeka mēģinām izdibināt cik liela varētu būt mūsu bāka. Nojaušot, ka uzpildes iespējas arī nākotnē nebūs spīdošas gribētu ieliet maksimumu, tai pat laikā nepārmaksājot par to, ko paņemt nespēsim. Ar Kazahstānas degvielas cenām gan pārmaksāt ir grūti. Par vietējiem tūkstošiem apmēram 20Eur vērtībā mums iznāk 50 litri 92. markas benzīna. Šādu degvielas cenu labprāt ņemtu līdzi arī uz Latviju...

Ceļš līdz Saty ciematam ir grantēts un palēnām sāk mūs pieradināt pie tā, kas sekos tālāk. No ciemata līdz Kaindy ezera stāvvietai jābrauc 11 kilometri, kas prasa ap 40min. Internets brīdina, ka vajagot 4x4, jo šajā ceļā jāšķērso upe. Izrādās kārtīgu mašīnu tiešām vajag, taču nevis upes šķērsošanai, bet paša ceļa dēļ. Tas ir pamatīgi izdangāts un pilns ar lielām peļķēm. Bēdīgākais ir tas, ka visa apkārtne te sastāv vai nu no grants, vai akmens šķembām, kas būtu perfekts materiāls ar ko ceļu salabot, bet to nevienam nav ienācis prātā izdarīt. Tā vietā tiek veidoti aizvien jauni bojājumu apbraukšanas posmi. Dažviet pat ceļš sazarojas 3 vai 4 trasēs pirms kurām jāapstājas, lai izsecinātu kura ir labākā izvēle, jo sliktas ir visas. Biedējošā upes šķērsošana beigās izrādijās tik nekaitīga, ka ārā braucot nozaudējām ceļu un labu gabalu vispār nobraucām pa upi.

Pie caurlaides samaksājam ieejas maksu un saņemam norādes. Mašīnu jāatstāj pirmajā stāvlaukumā, tālāk jāiet kājām, bet teltis varot celt pie otra stāvlaukuma. Negājām skaidroties, ka hamoki nav teltis un, ka nakšņot gatavojamies pie paša ezera, nevis stāvlaukumā starp metāla būdām. Aiz pirmās stāvvietas ceļš ved stāvā kalnā. Gājiens līdz ezeram aizņem ap 40 minūtēm. Tālāk braukt drīkst tikai vietējie tūrgrupu vedēji ar saviem Mitsubishi Delica visurgājēju busiņiem. Pārējos augšā nelaiž, jo vairākas mašīnas esot nogāzušās no stāvā ceļa. Mums gan tas neizskatījās nekas tāds, ko mūsu Padžērs nevarētu pieveikt, bet nolemjam lieki uz nepatikšanām neuzprasīties. Galu galā mums padomā ir gan lidot ar dronu, gan peldēt ezerā ar līdzatvesto BuruSporta SUP dēli un lieku uzmanību sev pievērst negribam.

Sapakojuši somās ēdienu divām dienām, visu nepieciešamo nakšņošanai un filmēšanas aprīkojumu - kāpjam meklēt ezeru. Internetā redzētās bildes ļauj nojaust rakursus no kuriem ezeru jāapskata, bet precīzāku norāžu mums nav. No otrās stāvvietas ezeru joprojām neredz. Tālāk ved divi ceļi - augšējais un apakšējais. Kā vēlāk uzzinājām - īstais ir apakšējais ceļš, pa kreisi no stāvlaukuma. Tas tālāk sadalās vidējā un vēl zemākā ceļā. Zemākais iet lejā uz ezera krastu, kur ved visus tūristus. Vidējais - apkārt ezeram uz ietekas galu, kur ir skaistākās klintis. Mūsu uzdevums ir atrast klusu vietu nakšņošanai, no kuras rīt tikt ezerā ar SUP dēli, tāpēc populāro tūristu spotu atmetam kā nederīgu un mērķējam uz tālo klinšu galu pie ietekas. Internetā redzētās ezera bildes kārdina tik ļoti, ka par spīti smagajām somām nolemjam doties augstāk kalnos, lai atrastu smukāko ezera skatu. Šādos kāpienos aiz katra līkuma ceri ieraudzīt gaidīto mērķi. Beidzot tas izdodas un mēs kā tādi bērni pametam somas un cenšamies skaisto skatu iemūžināt visos iespējamos veidos. Pirmkārt jau vizuāli un emocionāli saglabāt šo skatu atmiņā, kā arī nofiksēt bildēs un video.

Foto: Kristaps Talbergs

Atjēgušies no pirmās eiforijas pie ezera ietekas sarīkojam ekskluzīvas vakariņas. Upes ūdenī izvārām makaronus ar baked beans un pastētmaizēm. Makaroni joprojām bez sāls un nav jābūt Mārtiņam Sirmajam, lai šo ēdienu par ekskluzīvu nenosauktu. Taču vieta, kur vakariņas baudām pārspēj jebkuru restorāna šiku. Kamēr vārās makaroni Kristaps piemēro kokus hamokiem un es rāpjos klintīs meklēt jaunus rakursus rītdienas filmēšanai.

Līdz ar saulrietu noslēpjam krūmos mantas un dodamies atpakaļ uz mašīnu pēc SUP dēļa. Šurp nākot maldījāmies pa apkārtceļiem meklējot smukos ezera skatus. Šobrīd uzdevums ir atrast vistaisnāko ceļu uz mašīnu un iegaumēt krēslojošās meža takas pietiekami labi, lai pēc stundas šeit atgriežoties pilnīgā tumsā spējam ceļu atrast.

Saule aiz kalniem pazūd ātri un tumsa iestājas īsi pēc astoņiem. Kristaps uz muguras nes somu ar BuruSports SUP dēli. Manējā esam sapakojuši visu, ko pirmajā reizē aizmirsām vai paņemt nevarējām.

Kabatas lukturīšu gaismas nespēj stāties pretī naksnīgajam mežam. Manējam beidzas baterijas un tas nodziest jau pēc desmit minūtēm. Uz bridi izslēdzam arī otru cerībā, ka acis pieradīs un naksnīgās debesis dos gana daudz gaismu. Bērnībā es šausmīgi baidījos no tumsas. Tagad vairs nebaidos, bet tik un tā neļauju savam prātam pārāk aizklīst iztēlē par tumšiem mežiem un vientulīgiem gājējiem kaut kur Centrālāzijas vidū. Saprotu, ka kilometriem tālu plešas kalni, meži un citu cilvēku šeit nav. Arī lāči šajos mežos nedzīvojot, bet katram gadījumam Kristapa lukturītī ir slepenā fīča - elektrošoks. Taka paliek dubļaina un nākas ieslēgt gaismu, lai saskatītu kur likt nākamo soli. Mežs ir pilnīgi pārvērties. Pat vietas, ko pirms brīža piefiksējām kā būtiskus maršruta atskaites punktus tagad tumsā atpazīt nav viegli.

Nonākuši pie ezera iekaram kokos hamokus. Uz zariem sakabinām somas un drošības pēc papildus nostiprinām ar trokšņainiem klipšiem, lai bez mūsu ziņas tās neviens nevarētu aiznest. Zāle jau tagad ir rasas pilna un nakts gaitā kļūs tikai sliktāk. Pie mašīnas termometrs rādīja 8 grādus un tur bija jūtami siltāks kā te kalnos, pie ezera. Pat vasaras vidū ūdens nesasilst vairāk par +3 grādiem. Pieļauju, ka šobrīd ūdens ir tikai 1-2 grādus silts un gaisa temperatūra diez vai ir augstāka. Naktī vairākas reizes pamostos no aukstuma. Par spīti termo veļai un silto drēbju kārtai, zeķēm, cepurei un trīssezonu guļammaisam šonakt vienīgā iespēja nenosalt ir gulēt saraujoties embrija pozā. Patīkams bonus ir zvaigžņotā debess. Skatos zvaigznēs un ļauju miegam mani atkal uzveikt.

Nav zināms cikos lec saule, bet plānojam celties piecos un tālāk skatīties pēc situācijas. Līdz ar pirmo gaismu saprotam cik nakts patiesībā bijusi traka. Milzīgais mitrums nokritis kā rasa un pilnīgi viss, kas nav bijis apsegts ir samircis. Izrādās arī gaisa temperatūra noslīdējusi līdz nullei un mitrais guļammaiss ir apsalis ar baltu salnas kārtu. Nu atbrauca Latvieši… Un mēs vēl plānojām daļu no drēbēm atstāt krastā, lai iekrišanas gadījumā būtu sausa apģērba maiņas kārta.

Šorīt iekrišana tiek atcelta kā nepieļaujama opcija. Drēbes paliek mugurā pilnā sastāvā un pumpējot SUPu, gatavojamies šī ceļojuma galvenajam piedzīvojumam. Dēlis mums nav tikai izklaidei uz ezera. Tam jākalpo arī par transportu, lai piekļūtu applūdušā meža kokiem un tiktu pie unikāliem bilžu un video rakursiem. Tāpēc dubultojam iekrišanas risku un uz dēļa kāpjam abi reizē. Kamēr es filmēju no dēļa priekšgala - Kristaps airē caur koku stumbriem un mēģna mūs neiegāzt ledainajā ūdenī. Saule ir uzlēkusi, bet apkārtējo kalnu dēļ vēl pāris stundas tiešus saules starus neredzēsim. Arī tūristi un siltums diez vai parādīsies ātrāk par desmitiem. Paradoksāli, ka saulainā laikā ezerā atspīd debesis, saule, meži un klintis pilnīgi atceļot iespēju redzēt ezera zilo ūdens krāsu. Lielākā daļa šeit nokļūst tieši tādos apstākļos un īsto ezera burvību nemaz neredz.

Foto: Kristaps Talbergs
Foto: Kristaps Talbergs

Kad esam izairējuši ezeru gan divatā, gan pa vienam ir laiks gatavot brokastis un doties tālāk. Iemēru katlā perfekto kombināciju - trīs pienus pret vienām auzu pārslām, bet plītiņas aizdedze nenostrādā. Jau vakar gatavojot makaronus dzirkstele bija švaka un aizdedzināt izdevās tikai ar atkārtotiem mēģinājumiem. Šorīt pat atkārtošana nelīdz. Pār ezera klintīm sāk parādīties pirmie saules stari un tos nolemjam izmantot, lai Makgaivera versijā atcerētos bērnību. Šķiet, tas bija mans tētis, kurš man iemācīja palaidnības ar lupu un saules staru koncentrēšanu. Mums nav lupa, bet ir kameras objektīvi. Nezinu vai pie vainas manuālā fokusa trūkums vai kāds cits optiķiem vien zināms triks, bet lēcu kombinācija nav pareizā un neizdodas iegūt pietiekami stipru staru koncentrāciju, lai papīrs aizdegtos. Labu laiku nomocījušies grasāmies jau padoties, kad Kristaps sāk skaļi smieties. Izrādās pie vainas ir nevis ēdiena vai miega trūkums, bet pēkšņā atskārsme, ka viņa lukturītī taču ir elektrošoks. Tas noteikti ir spēcīgāks par plītiņas dzirksteli un gāzi aizdedzinās vienā mirklī. Skrienam atpakaļ pie somām, lai uzzinātu, ka vakardienas tumsas gājiens ir izlādējis lukturīti tik daudz, ka elektrošoka funkcijai vairs enerģijas nepietiek.

Foto: Kristaps Talbergs
Foto: Kristaps Talbergs

Turpmākās stundas paiet izmisīgi cenšoties eksperimentēt ar sasistu pudeļu dibeniem, brillēm, dažādu fokālo garumu objektīviem, bet viss velti. Neko vairāk par maznozīmīgiem dūmiņiem iegūt mums neizdodas. Izsalkuši ap pusvienpadsmitiem atzīstam sakāvi plīts priekšā. Rokās nesot katlu ar neizvārīto putru dodamies tuvāk civilizācijai meklēt kādu smēķētāju. Pie otrās stāvvietas satiktais Kazahs ne tikai piešķiļ mums uguni, bet pat uzdāvina šķiltavas visām nākošajām maltītēm. Paldies viņam!

Beidzot laimīgi par siltajām brokastīm notiesājam putras porcijas un esam gatavi doties tālāk. Šodienas plānus pamatīgi izjauks kalnu nogruvums un aizkavēs arī milicis, kam vairāk par satiksmes kārtību interesēs cik mēs pelnam, ko filmējam un kā tas var būt, ka ne cigarešu, ne alkohola kalni nav noslēpti mūsu Padžērā. Bet par to nākošreiz.

Dalies ar šo rakstu

Ja lasītais šķita interesants, izklaidējošs vai noderīgs - lūdzu padalies ar to saviem draugiem. Tā mums būs lieliska motivācija turpināt rakstīt šādus un līdzīgus stāstus. Ja lasot radās komentārs vai viedoklis - lūdzu pievieno komentāru tepat zemāk, vai atsūti mums ziņu.