background

Šaurā bezizeja Yellow Kanjonā

Tas, ko visi sauc par Charyn Kanjonu un brauc skatīties- patiesībā ir Walley of Castles, jeb tulkojumā "Ieleja ar pilīm". Šī kanjona daļa no tiesas izskatās kā uzbūvēta no senām pils kolonnām un nedaudz varbūt pat atgādina Petru, Jordānijā. Tomēr Charyn kanjons patiesībā sastāv no pieciem kanjoniem- Walley of Castles, Yellow canyon, Temirlik, Bestamak un Red Canyon. Iespaidīgākie esot pirmie trīs.

Pēc nakts fantastiskā vietā, pašā kanjona sirdī mēs paēdām brokastis un devāmies meklēt dzelteno kanjonu. Kartē tas izskatās tepat ap stūri, bet realitātē jābrauc ap 40km, kas pa stepes ceļiem izvēršas vairāk kā stundu ilgā braucienā. Pagrieziens no A351. šosejas uz Yellow Kanjonu nav apzīmēts pilnīgi nekā. Mēs to atradām pateicoties precīzām GPS koordinātēm (43.237683, 78.997165), ko ar mūsu Instagram drauga Boiko Ivana palīdzību sasēņojām kādā krievu blogā.

Foto: Kristaps Talbergs

Ceļš vairākas reizes šķērso izžuvušas upes gultni un tā malās ganās mājlopi. Kazakhstānā gan termins mājlopi ir ļoti aptuvens jēdziens, jo zirgi, aitas un kazas daudzviet mēdz ganīties pilnīgā nekurienes vidū. Grūti teikt vai viņiem ir mājas un saimnieki, bet šiem noteikti ir. Saimnieks ar savu dēlu ir turpat blakus. Vīrietis ar tipisku Kazahu sejas formu, nes garu pātagu. Dēls sēž uz ēzeļa. Aiz muguras seko suns un visi dodas māju virzienā. Kanjona klinšu ieskautā laukā ir pussabrukusi māja. Aiz mājas stāv atlikumi no tā, kas reiz bijis zaļš žigulis. Izskatās, ka pēdējā desmitgadē tas vairs nav braucis, kaut gan Kazahstānas laukos esam redzējuši visādus brīnumus, kas joprojām kustas pretēji visiem loģikas un veselā saprāta likumiem. Katrā ziņā pēc Kazahstānas es vairs neesmu pārsteigts kur cilvēki filmē tos video ar bezriteņu mašīnām vai govīm bagažniekos.

Foto: Kristaps Talbergs

Par brīnumu kanjona ceļa galā stāv divas mašīnas. Viena atvedusi ģimeni no Krievijas, otra pieder vietējiem, kas upmalas krūmos kopš vakardienas svin darba svētkus. Katrā ziņā arī mēs garām ejot saņemam sveicienu pirmajā maijā un uz brīdi sasinhronizējam savus smadzeņu kalendārus, kas jau otrajā dienā ir pilnīgi pazaudējuši laika izjūtu un sapratni par to kāds datums vai kura nedēļas diena šodien ir.

Krievu blogā biju lasījis aprakstu par šo vietu. Tur bija minēts, ka dzeltenajā kanjonā var doties pārgājienā gar mazo upīti lejā līdz lielajai Charyn upei un “kreisajā pusē” vai “kreisajā krastā” esot šauras alas, kur spraukties cauri. Vēl viena iespēja esot “kāpt augšā uz skatu laukumu”. Nu protams! Mājās lasot likās viss saprotams un šķita, ka uz vietas būs skaidri redzams kur doties. Realitātē kanjons ir milzīgs un skaidrs nav nekas. Palīdzētu iespēja izlasīt bloga rakstu vēlreiz esot te uz vietas, taču tāpat kā vakar - zona telefonam nav parādījusies jāvadās ir tikai pēc saglabātajiem pierakstiem. Un tie ir gaužām skopi.

Atrodam mazo upīti, gar kuru doties līdz lielajai. Pēc brīža panākam Krievu kompāniju un šķiet, ka dodamies pareizajā virzienā. Gājiens ir viegls un solīto 40 minūšu vietā pie Charyn upes nonākam jau pēc 20min. Lielā upe te ir krāčaina un plūst pa akmeņainu gravu, bet citādi nekas īpašs. Nolemjam griezties gar upes krastu pa kreisi, jo blogā taču bija minēts kaut kas par "kreiso pusi". Marķētas takas šajā apvidū nav vispār, taču te nav pat iemīta taka, kur kāds būtu gājis pirms mums. Laužamies cauri ērkšķainām zālēm un pāri birstošu šķembu kraujām. Šai brīdī esmu priecīgs, ka kedas nolēmām nomainīt pret pārgājienu zābakiem, bet jūtu līdzi Kristapam. Viņš karstā laika dēļ izšķīrās par labu šortiem. Kristaps turas kā īsts vīrs, bet acīs var nolasīt smeldzošu sāpi par katru ērkšķu kontaktu ar plikajiem stilbiem. Auč.

Foto: Kristaps Talbergs

Augstāk stāvajā krastā ērkšķu vairs nav, bet akmens šķembas ir visai nestabils pamats iešanai. Uz akmeņiem aug pilns ar sukulentiem, kādus tagad modīgi likt kāzu dekorācijās. Smalkajos floristu veikalos Latvijā tie maksā baltu naudu, bet te paliek zem zābaku zolēm... Sapratuši, ka šī tomēr nebija blogā minētā “kreisā puse” apēdam līdzpaņemtos našķus un dodamies atpakaļ. Pie mašīnas vēlreiz "pārtinam filmu" mēģinot saprast kas ir tā "kreisā puse" un kur te varētu būt "skatu laukums"?

Uzmanīgi ieskatoties, pa vienu no kanjona dzegām augšā ved šaura līnija. Varbūt skatu laukums ir tur? Diena ir tikai pusē un mēs nekur nesteidzamies, tāpēc nolemjam šo taku izpētīt. Nupat ejot gar upi bija tik karsts, ka atvēsinājāmies mazgājot sejas ūdenskritumā, bet tagad Kristapam rodas jocīga ideja - "Davai, paķeram līdzi vējjakas"?
Tiešām? Mamma mācīja, ka vecākus cilvēkus jāklausa. Ar zināmu skepsi tomēr ielieku jaku somā un saprotu, ka viņam bija laba ideja tiklīdz nonākam klints virsotnē. Tur ir pamatīgs vējš. Tik stiprs, ka pret vēju var pat “atbalstīties” ieguļoties nedabīgi slīpā leņķī. Tagad rakstot gan sapratu, ka vējjakas toreiz mēs tā arī neuzvilkām, jo tūlīt pat iekļūsim vietā kur nevis no vēja, bet iesprūšanas vajadzētu baidīties.

Foto: Kristaps Talbergs

No augšas skats ir skaists. Tas arī palīdz labāk saprast apkārtni un atrisināt Blogā minētās “kreisās puses” mīklu. Saprotam, ka domāta bija vēl viena izžuvusi upes gultne, kas pārsimts metru zem mums aizlokas gar pamatni klintij uz kuras stāvam. Tikai lai tiktu lejā atkal jāmēro visu garo ceļu atpakaļ pa taku, kur tikko nācām. Kārdinošāks variants ir iet pa taisno. Dažviet klints nav vertikāla un no augšas plūstošais ūdens tajā iegrauzis dziļas vagas. Pa vienu no tādām nolemjam doties lejā.

Foto: Kristaps Talbergs

Jau pēc pirmajiem metriem saprotam, ka te īstenībā ir šaurāks kā izskatījās. Pat mūsu slaidās miesas brīžam berzējas gar abām klints sienām vienlaicīgi. Neesmu pat drošs vai "klints" būtu pareizais vārds ar ko apzīmēt šo drūpošo veidojumu. Būtībā viss kanjons ir veidots no sablīvētām dzeltena māla druskām, kurā kā labi neizmaisītā mīklā ieķērušies akmeņu kunkuļi. Ūdenim skrienot no kalna mīkstākais māls ir aizskalots, bet lielie akmeņi palikuši gan zem kājām, gan sienās, gan arī draudīgi karājoties virs galvām.

Kristaps uzņemas izpētīt tālāko ceļu. Kādā vietā lecot starp aizā sakritušiem akmeņiem viņa kāja iegrimst daudz dziļāk kā plānots. Izrādās akmeņu spraugās ieskaloti augu kamoli, kas vasarā pieputējuši ar mālu izskatās kā stabils veidojums, bet patiesībā var kļūt par bīstamām lamatām, zem kurām cietzeme ir nezināmi dziļi. Pēkšņi atmiņā uzplaiksnī kadri no filmas 127 Hours , jo aiza ir diezgan līdzīga un tāpat kā Ārons filmā - arī mēs jau otro dienu esam bez telefona zonas, un neviens nezin kur esam devušies.

Foto: Kristaps Talbergs

Nopietnas pārdomas par izvēlēto maršrutu izraisa nākošā problēma. Lai turpinātu ceļu pa šo plaisu - ir jānolec no 2,5 metru augstas dzegas. Lēciens nebūtu sarežģīts, bet ja nu tomēr tālāk ir vēl kas trakāks un mums nākas griezties atpakaļ? Neesam droši vai spēsim uzlīst atpakaļ uz šīs dzegas. Kristaps nolemj lēkt viens, bez somas un izmēģināt vai spēs uzlīst atpakaļ. Viņš sakrāmē tuvējos akmeņus, lai uzbūvētu kāpšļus. Attīrām augšējo akmeņu šķautnes, lai būtu, kur aizķerties pirkstiem. Pirmais kāpiens beidzas neveiksmīgi. Pirms otra kāpiena Kristaps nolemj paiet vēl zemāk pa plaisu, lai redzētu kas tur atrodas un vai vispār ir vērts mums mēģināt doties tālāk.

Kamēr viņš pazūd aiz klints līkuma es kamerā iemūžinu vietu, kurā esam nokļuvuši, līdz atskan sauciens:

  • “Filip?”
    Pazīstu viņu pietiekami labi, lai intonācijā saklausītu kaut ko nelāgu. Apturu kameru un atsaucos.
  • “Man kaut kas iekoda” viņš saka.
  • “Kas tas bija?”
  • “Es neredzēju, bet man palika šusmīgi karsti”

Turpmākās sekundēs man galvai izskrien cauri miljons domas. Pirmā par Māra Oltes filmā redzētajiem Kazahstānas skorpioniem un pirmīt upē satikto čūsku. Otrā par to kā es atslēgušos Kristapu dabūšu augšā pāri dzegai, kur pat pie pilna saprāta esot viņš nespēja viegli uzrāpties. Trešā par to cik tālu ir civilizācija un pat, ja mēs abi tiktu mašīnā vai nebūs par vēlu līdz nokļūsim slimnīcā?

Manas domas pārtrauc nākošie Kristapa vārdi: “Es pajokoju” un sapratis lietas nopietnību uzreiz piemetina - “Es apsolu tā vairs nedarīt”.

Ap stūri parādās viņa platais smaids un droši vien ierauga manu zili-zaļo ģīmi. Kamēr es vēl mēģinu atjēgties no joka Kristaps ir uzlīdis augšā pie manis un stāsta, ka tālāk lejā ir vēl viena neskaidra vieta, bet to klātienē jāredz un lēmumu jāpieņem mums abiem. Tā kā testa kāpiens bija veiksmīgs - mugursomas atstājam augšā un lejā no dzegas dodamies abi.

Nākošā vieta ir līdzīga iepriekšējai, tikai tur nav brīvs laukums, kurā nolekt un augstums ir vēl lielāks. Aiza te paliek pavisam šaura un starp sienām iesprūdis milzīgs māla bluķis. Tam it kā varētu stāvēt virsū, bet māls nav gana blīvs. Ik pa laikam arī pie sienām turoties atdalās māla gabali un nodrūp zemē. Šis tur tā levitē starp klintīm un uzsitot ar kāju skan dobji. Vai tam iet pāri, vai līst pa apakšu? Un ja viņš tomēr nobrūk aizsprostojot atpakaļceļu vai brūkot piespiež kādu no mums? Šī izskatās pēc vietas, kurā norāpjoties mēs nogrieztu sev jebkādu atpakaļceļu un neatkarīgi no visa- mums būtu jāpārvar tālākais. Kas atrodas aiz kārtējā līkuma ir šī trigonometrijas uzdevuma nezināmais lielums. Tendence liecina, ka katra nākošā dzega ir grūtāka par iepriekšējo. Nav jau problēma kāpjot kalnā pārvarēt grūtus posmus, bet neviens Kazahs nav solījis, ka šī plaisa būtu kāpjama un, ka bez mums te kādreiz vispār ir bijis cilvēks.

Foto: Kristaps Talbergs

Pēkšņi atceramies par Kristapa somā esošo dronu. Ja varētu pacelties ārā no šīs plaisas un aizlidot paskatīties kas mūs sagaida priekšā… Tad arī būtu vieglāk pieņemt lēmumu vai ir vērts riskēt un doties tālāk. Es dodos atpakaļ pēc somas, lai atnestu dronu. Kristaps tikmēr gatavojoties lidojumam mēģina sakārtot acis. Saudzējot brilles šajās dienās viņš lieto kontaktlēcas un vienreizlietojamā lēca kreisajā acī jau vakar neturējās stabili. Izrādās tieši šobrīd tā atkal nolēmusi niķoties. Kad atgriežos ar somu priekšā man ir Kristaps. Viscaur noputējis ar dzelteniem māliem tāpat kā es. Rokas netīras kā celtniekam un uz labās rokas rādītājpirksta izņemta ļumīga silikona kontaktlēca. Āmeizing! Šis noteikti ir labākais brīdis, kad kanjona putekļos manipulēt ar tik delikātu optisko ierīci.

“Baigi grauž” - viņš saka iebakstījis lēcu atpakaļ acī. Redzu, ka acs ir sakairināta sarkana kā bakalauru rakstošam studentam, kas bez miega trīs diennaktis uzturā lietojis tikai enerģijas dzērienus. Meklējam pietiekami platu un stabilu vietu, no kuras pacelt dronu, bet, lai uzzinātu kā tas viss beidzās jums jāredz Yellow kanjona Vloga epizode.

Dalies ar šo rakstu

Ja lasītais šķita interesants, izklaidējošs vai noderīgs - lūdzu padalies ar to saviem draugiem. Tā mums būs lieliska motivācija turpināt rakstīt šādus un līdzīgus stāstus. Ja lasot radās komentārs vai viedoklis - lūdzu pievieno komentāru tepat zemāk, vai atsūti mums ziņu.