background

Šodien atgriezās migla un sāka līt. Ne vairs tāds miglas mitrums, bet reāli līt. Un tas notika nevis no rīta, bet tad, kad bijām divas stundas jau kāpuši kalnā.

Brokastīs tikām pie solītajām olām un bekona, kas iznāca labs iepriecinājums – ņemot vērā, ka garšīgās pusdienas ir jau apēstas un vakarā mūs gaidīja nezināmas garšas mērce ar makaroniem. Par to sajūsmā nebija neviens. Pēc brokastīm nolēmām doties pārgājienā.

Pēc apraksta – vidējas grūtības kāpiens, 740m augsts, 4 stundas garš. Vizuāli uz to pusi izskatījās zilganas debesis un nekas neliecināja par lietu, bet kā jau kāds tika minējis Lofoten ir slavens ar strauji mainīgiem laikapstākļiem, ko tieši šodien mēs nedomājām ņemt nopietni.

Kāpiens jau sākās ar Eimijas protestu par to, ka grūti un, ka negribas. Mums pašiem arī bija nogurums, bet apziņa ka šī ir pēdējā pilnā diena neļāva atstāt šo kalnu neuzkāptu. Ceļā satikām citus kāpējus, kas bija sākuši agri un jau nāca lejā. Viņi brīdināja, ka būs grūti, gari un nosmējās, kaut tikai nesāktu līt... Apraksts solīja taku gar kalnu upi, kas realitātē izrādījās akmeņaina tērcīte, kurai mierīgi var pārlekt pāri. Eimija izbaudīja iespēju spēlēties ar akmeņiem un būvēt aizsprostus.

No zemākās puses kalnam pāri sāka velties miglas mākonis. Taka kļuva pavisam stāva un neatlaidīgi līkumojot pa kūdrainu, akmeņainu, brūkleņu mētrām klātu nogāzi veda mūs augšā. Sākām saprast kāpēc kāpiens marķēts kā vidēji grūts. Parādījās pa kādai lietus pilei, bet tās vēl bija tik retas, ka jaka paspēja nožūt pirms trāpīja nākošā pile.

Nu jau miglas mākonis, kas pirms brīža vēlās gar kalna sānu bija palicis zem mums un tāds pats uzmācīgi centās piekļūt arī no otras kalna puses. Tas liecināja par laikapstākļiem, kādi valdīja aiz kalna. Arī lietus kļuva stiprāks un nolēmām līdz virsotnei nekāpt. Par lielisku galamērķi kļuva neizkusušais sniegs, kas pēkšņi atklājās skatam aiz nākošā pacēluma, netālu no virsotnes. Nezinu vai mani kas spēj iepriecināt tik ļoti kā sniegs iepriecina Eimiju. Viņa pie mazākās sniega kārtas skrien laukā, veļ pikas un būvē sniegavīrus. Vēl šodien viņa saskuma, ka visur kalnos sniegs redzams, bet klāt tikt nevar. Tā nu mēs Jūlija vidū, lietū pikojāmies.

Lejupceļā kūdrainā taka bija piemirkusi un daudzviet kļuvusi par dubļu šļūdoni. Arī migla savilkās arvien biezāka. Iedomājies nogāzi 45 grādu leņķī, 700m augstumā, dubļainu taku un bērnu pie rokas. Gore-Tex membrāna sen vairs neturēja ne zābakiem, ne jakām. Kājas bija slapjas, dibeni dubļaini, rokas stīvas no aukstuma, bet nācām lejā smejoties un kronējot šo par labāko piedzīvojumu.

Šodiena iemācīja divas lietas.
– Bez cīņas nav uzvaras. Eimija bija pagalam sapīkusi par plānoto kāpienu, bet galā bija neizsakāmi laimīga par iespēju satikt sniegu.

– Labākie piedzīvojumi parasti rodas spontāni. Kad visi plāni nogājuši greizi. Kad ir absolūts diskomforts no dubļiem un slapjuma. Jo galu beigās atmiņas taču paliks daudz ilgāk kā žūs drēbes un mazgāsies zābaki.

Dalies ar šo rakstu

Ja lasītais šķita interesants, izklaidējošs vai noderīgs - lūdzu padalies ar to saviem draugiem. Tā mums būs lieliska motivācija turpināt rakstīt šādus un līdzīgus stāstus. Ja lasot radās komentārs vai viedoklis - lūdzu pievieno komentāru tepat zemāk, vai atsūti mums ziņu.