background

Ziemeļu piekrastes ceļš

Nākošās dienas mērķis ir ziemeļu piekraste ar Giant’s Causeway galvenajā lomā. Priekšroku dodam piekrastes ceļam un stundas brauciena vietā mūsu ceļš izstiepjas visas dienas garumā ar neskaitāmām apstāšanās vietām un pasakainiem skatiem. Ne velti šo ceļu jau pirms vairākiem gadiem raksturoju kā iespēju piedzīvot Skotiju, Norvēģiju un Šveici vienuviet. Toreiz spriedu tikai pēc bildēm redzētā, bet tagad, pēc visu minēto valstu apmeklējuma varu apstiprināt, ka Causeway Coastal route tiešām izskatās kā visu šo valstu apvienojums. Patiesībā, ja dodas pa šo ceļu pietiekami tālu, tad iespējams piedzīvot arī Fēru salu cienīgas klintis un Kalifornijas sērferu pludmales.
Ik uz soļa sastopama kāda vieta, kur filmētas Games of Thrones epizodes. Piestājam mazā ostas pilsētiņā, kur Lilita caurbraucot pamanījusi Charity shop. Par diviem paundiem tiekam pie skaistām krūzītēm un glezniņas mūsu mājai. Noskatu arī vintage tenisa raketi un sešdesmito gadu golfa nūju komplektu ar visu somu par pieciem paundiem. Tas lieliski iederētos mūsu īres dzīvokļa interjerā, bet diemžēl soma ir tik liela, ka transportēšana uz Latviju daudzkārt pārsniegtu smieklīgo iegādes cenu.

Piestājam apskatīt kārtējo līci un akmeņaino krastu. Mums garām aizbrauc pensionāru pāris spilgti sarkanā VW Beetle kabrioletā. “Jaunieši” bauda dzīvi atgriezušies 50 gadu tālā pagātnē. Stāvvietā blakus savam Mersedesam nolikti kempinga krēsli un tajos nestaidzīgi sauli bauda vēl kāds pāris no pagājušā gadsimta. Šādā vietā apstājas laiks un te ieklīst tikai tie, kam šodien nav strikta mērķa nokļūt kaut kur tālu. Arī mūs piekrastes ceļš ir savaldzinājis un jau pusdienlaikā nojaušam, ka līdz plānotajam galamērķim nemaz netiksim.
Ceļi ir šauri un tie līkumo gar kalniem okeāna krastā. Skati pasakaini, bet nepierastā braukšana pa ceļa pretējo pusi neļauj man daudz skatīties apkārt, tapēc izmantojam katru iespēju piestāt kādā stāvlaukumā. Izkāpuši vienā no tādiem ieraugam skatu uz tālāk esošām salām. Izskatās kā miniatūra versija Fēru Mykines salai, kur visi dodas skatīties bāku un Puffins (Tuklīšus). Šeit nav ne bāka, ne putni, bet ir virvju tilts, kas pāri izbijušam vulkāna krāterim ved uz nelielo salu. Izrādās visas biļetes šovakar jau izpārdotas, bet darbinieks laipni paskaidro, ka vakarā pat bez biļetēm varam tikt līdz pašam tiltam. Vienīgi to šķērsot nebūs ļauts. Dienas laikā bez biļetēm daudz tālāk par autostāvvietu tikt nevar un tā, kā šī ir ļoti populāra vieta tūristu vidū, tad vakara apmeklējums piedāvā arī daudz mazāk tūristu apkārt. Mums paviecies!

Turpat izpētam bijušo kaļķamens karjeru un pirmo reizi satiekamies ar balto, klinšaino krastu, kādu iepriekš domāju var redzēt tikai Īrijas dienvidos. Šeit nemanot paskrien divas stundas un pulkstens rāda jau gandrīz astoņi. Gribam vēl sastapt Eimī pirms viņa dodas gulēt, tapēc laiks atgrezties mājās. Sākumā pārdesmit kilometri pa tipiskiem britu lauku celiņiem, kas nav daudz platāki par mūsu auto. Pa tiem ļauts braukt divos virzienos ar 100km/h Zaudējot dārgās nervu šūnas un iegūstot pāris sirmus matus drīz nokļūstam uz lielceļa un tagad jau atliek pēdējais skrējiens līdz galvaspilsētai.
Skaidrs, ka ziemeļu krastu tikai paostijām. Tā kārtīgi iekosties ne tuvu nepaguvām. Atgriežoties no kārtējā ceļojuma šāda sajūta ir vienmēr. Atšķirībā no citām reizēm vairāk kā desmit dienas vēl bāzēsimies tepat netālu un nolemjam izmantot katru iespēju doties šeit atpakaļ.

Dalies ar šo rakstu

Ja lasītais šķita interesants, izklaidējošs vai noderīgs - lūdzu padalies ar to saviem draugiem. Tā mums būs lieliska motivācija turpināt rakstīt šādus un līdzīgus stāstus. Ja lasot radās komentārs vai viedoklis - lūdzu pievieno komentāru tepat zemāk, vai atsūti mums ziņu.