background

Milžu cīņas Giant’s Causeway

Slikti laikapstākļi ir problēma, ja nav piemērots apģērbs un ja nav pietiekami daudz brīvu dienu, lai pielāgotu plānus. Mums dienu ir gana, tapēc lietainās dienas pavadam zem jumta un pie pirmās saulainās iespējas atkal dodamies uz ziemeļu krastu.
Lai arī piekrastes ceļš ir skaists – jo tālāk uz ziemeļiem brauc, jo skaistāks tas paliek. Tāpēc šodien izlaižam līkomoto krasta versiju un pa lielceļu nokļūstam uzreiz pie paša labumiņa. Šoreiz beidzot ceram apskatīt Giant’s Causeway. Tās ir tūkstošiem akmens kolonnas, kas ieņēmušas precīzu sešstūra formu kā tādas akmens bišu stropa šūnas. Šī ir Ziemeļīrijas populārākā vieta un tūristi te ir tūkstošiem. Lielākā daļa ieradušies ar autobusiem un pat pēdējo kilometru no apmeklētāju centra lejā līdz krastam brauc ar vietējo autobusu. Lejā viņi ātri nofotogrāfējas uz citu tūristu fona un stāv rindā, lai atkal sagaidītu autobusu, kas uzvedīs augšā par to samaksājot bargu naudu. Mēs parkojāmies netālajā Bushmills ciematiņā par brīvu, ietaupītos 20 paundus iztērējām vietējā mākslas veikaliņā nopērkot glezniņas savām mājām un lēnā pastaigā gar golfa laukumiem un pludmali devāmies uz Giant’s Causeway.
Pēdējo reizi šeit bijām 2007. gada Ziemassvētkos kopā ar mūsu vecākiem. Toreiz lija un ilgi kavēties negribējās. Tiesa arī cilvēku toreiz bija daudz mazāk. Tagad apmeklētāju kļuvis tik daudz, ka visus pieskata vairāki sargi spilgtās vestēs. Viņi regulāri svilpj un aizrāda tūristiem, kas kāpj pārāk augstu, vai iet pārāk tuvu ūdenim. Diezgan liels bērnudārzs gan dēļ sargiem, gan tūristiem. Atrodam klusāku malu, kur neviena nav un pēc sirds patikas izkāpjamies pa melnajiem akmeņiem, klausamies viļņu šļakstos, skatamies kā vijīgi dejo ūdenszāles un lēnām atgriežas paisums. Nobrīnamies, kapēc neviens cits nenāk lejā izbaudīt šo skaistumu. Tikai vēlāk uzkāpuši augšā saprotam, ka sargi mūs nav redzējuši un šī patiesībā bija viena no vietām, kur nemaz cilvēkus nelaistu iet.

Atpakaļceļā uznāk stiprs lietus. Muguras un galvas pasargā lietusjaku kapuči, bet kājas ir cauri slapjas. Par laimi šeit lietu ļoti ātri nomaina saule un pēc 20minūtēm vairs nekas neliecina, ka tiko lijis. Arī bikses un svārki saulē izžūst. Vienīgi pēdas kurpēs vēl ilgāk paliek mitras.
Uz brīdi bijām ieskrējuši info centrā. Tur mums parasti interesē pastkartes. Ne lai pirktu un sūtītu mājās, bet, lai pārliecinātos, ka esam bijuši visās vietās, ar ko vietējie lepojas. Šādi pētot kartiņas pavisam nejauši atrodam White Rock beach un dodamies tur. Tā ir smilšaina pludmale ar baltām klintīm pie pašas jūras. Skats no stāvvietas uzreiz atgādina filmās redzētās sērferu pludmales ASV un Austrālijas krastos. Tepat pie busiņa iespējams izīrēt visu ekipējumu un vairāki sērferi jau lejā bauda lielos viļņus. Mēs šoreiz tikai paskatīsimies. Pludmale paliek aizvien šaurāka un drīz jau klintis satiekas ar ūdeni liedzot iespēju tālāk doties gar klinšu pakāji. Atkal sāk līt un patveramies vienā no daudzajām alām, ko ūdens te izskalojis. Diemžēl arī te cilvēki nav mācīti rūpēties par dabu un visur redzami atkritumi. Pat alā, jūras krastā kāds pamanījies atstāt savu takeaway papīra kafijas krūzi.
Nokļuvuši mājās mēģinam izpētīt kādus vēl nezināmus pārsteigumus slēpj ziemeļu piekraste. Izrādās vēl populārāka par White Rock beach ir White Park bay pludmale. Tā atrodas turpat netālu un ir slavena ar savām govīm. Proti, piekrastes pļavās ir govju ganības un govis bieži vien dodas lejā uz pludmali.

Dalies ar šo rakstu

Ja lasītais šķita interesants, izklaidējošs vai noderīgs - lūdzu padalies ar to saviem draugiem. Tā mums būs lieliska motivācija turpināt rakstīt šādus un līdzīgus stāstus. Ja lasot radās komentārs vai viedoklis - lūdzu pievieno komentāru tepat zemāk, vai atsūti mums ziņu.