background

Bernātu mežā starp ceturtdaļmiljons kokiem

Baidoties, ka šī varētu būt gada pēdējā siltā sestdiena mēs nolēmām doties dabā. Bernāti ir mūsu mīļākā pludmale un katrs, kas kaut reizi bijis Bernātos, noteikti ir pabijis arī jūras krastā. Daudz mazāk ir to, kas izstaigājuši Bernātu meža takas, jo kapēc gan iet mežā, ja tepat blakus ir pludmale?
Arī mums parasti domas dalās. Eimijai labprāt patīk pludmales smiltis un stāvie krasti, bet mēs novērtējam meža krāsas un tekstūras. Šoreiz uzvarēja mežs un devāmies izpētīt visas takas un taciņas.

Ne velti šo sauc par dabas parku. Ceturtdaļmiljons koku te speciāli iestādīti pirms daudziem gadiem. Patiesībā šis ir ceļojošas kāpas, kas vētras laikā mēdza aprakt ar smiltīm veselas mājas. Koki un melleņu mētras tagad pasargā smiltis no pārvietošanās, bet vecās kāpas atbildīgas par izteikto reljefu. Šīs viennozīmīgi ir mans mīļākais mežs.

Vēl nesen šī bija slēgtā zona, kur atrasties drīkstēja tikai militāristi un cilvēki ar īpašām atļaujām. Pludmales smiltis tika regulāri uzartas, lai pamanītu pēdas, ja kāds mēģinātu tās šķērsot.
Mūsu pēdām šodien neviens neseko, tapēc drosmīgi dodamies izpētīt visu ko mežs piedāvā. Takas te ved krustām šķērsām un maršruti nav marķēti, taču neskatoties uz meža ievērojamo platību – apmaldīties nav iespējams. Mežs izvietojies ne pārāk platā joslā starp jūru un Klaipēdas šoseju. Ir azarts ziņkārīgi izpētīt katru taciņu un nonākot pie kārtējā krustojuma izlemt kurā virzienā doties šoreiz. Dažas izvēles rezultējas ar atgriešanos vietā, kur nesen jau bijām, kamēr citam paver jaunas perspektīvas un liek iemīlēt meža skaistās krāsas, tekstūras, smaržas un arī sajūtas.

Nepatīkamākā no sajūtām ir iepīties zirnekļu tīklos. Rudenī to ir pavisam daudz un nevērīgs solis var novest pie sastapšanās ar lielu, strīpainu zirnekli, kas sēž tīkla vidū tieši acu augstumā. Pat ja saimnieks paslēpies netālajā koka mizā – iepīties viņa tīklā nebūt nav patīkami. Dažiem tīkliem ejam apkārt, citiem lienam pa apakšu un ceļā izpētot meža iemītnieku alas aizskrien stundas un pielavās izsalkums.

Mums līdzi ir gāzes deglis un katliņš, kur taps nūdeles ar pupiņām. Pēc garas pastaigas svaigā gaisā pusdienas ir tieši laikā un iespēja tikt pie tām ātrā laikā, turpat dabā, ir ļoti patīkama. Eimija spēlējas smiltīs un lēkā pa kāpām, kamēr top pusdienas. Mēs izmantojam brīdi atpūtai un priecājamies par vēl vienu kopīgu ģimenes dienu, kas radīs neaizmirstamas atmiņas un ilgu laiku.

Dalies ar šo rakstu

Ja lasītais šķita interesants, izklaidējošs vai noderīgs - lūdzu padalies ar to saviem draugiem. Tā mums būs lieliska motivācija turpināt rakstīt šādus un līdzīgus stāstus. Ja lasot radās komentārs vai viedoklis - lūdzu pievieno komentāru tepat zemāk, vai atsūti mums ziņu.