background

Ir dzestra februāra sestdiena. Spīd saule un sniegs jau kārtējo reizi ir nokusis. Vēl nesen šādu sestdienu būtu pavadījuši kārtojot un tīrot māju, bet pēdējā laikā aizvien vairāk saprotam, ka svarīgāks ir laiks kopā. Pēc gadiem neatcerēsimies vai māja bijusi tīra vai bardakā, bet vēl viens kopīgs piedzīvojums paliks atmiņā pavisam noteikti.

Google satelītkartēs esmu izpētijis tuvākās apkārtnes Latvijas Valsts mežu ceļus. Šie ceļi ir publiski pieejami, nesen izbūvēti un parasti ved cauri interesantām vietām. Tur pieejamas gan kailcirtes, gan jaunaudzes, gan veci meži.

Mani ieinteresēja kāds ceļš, kuram satelītattēlā redzami daudzi sazarojumi un tas atrodas dziļā mežā, tālu no lielceļiem. Sēžam mašīnā un navigējam noskatītajā virzienā. Tuvojoties mežam izskatās, ka koku zaros redzama sarma. Cik jocīgi! Vēl pāris kilometrus iepriekš nekas neliecināja ne par sniegu, ne sarmu, bet te izrādās ziema sapinusies starp kokiem un aizkavējusies ilgāk kā citviet.

Ceļa malā stāv mežcirtēju kemperis. Tas liecina, ka aktīva rosība šai mežā notiek joprojām. Pagaidām gan vagoniņš ir tukšs un vīri gaida siltāku laiku. Atšķirībā no kemperiem, kas ikdienā ripo pa ceļu – šim ir izbūvēts skurstenis un iekšā ar malku kurināma krāsniņa. Ārā sakrāmēta malkas grēda, kas dos siltumu aukstā laikā. Vagoniņš izskatās amizanti, tai pat laikā ar zināmu skandināvu romantiku. Ja vien varētu ignorēt domas par neskūtiem vīriem, kas smaržo pēc smēķiem, benzīna un sviedriem, un ikdienā bauda privilēģijas apmesties šajā nekurienes vidū.

Aiz ceļa līkuma pamanām kuplas egles. Uzmanību piesaista saules stari, kas spīdot caur kokiem rada maģisku gaismu. Skrienam ķert mirkli, bet kamera, protams, nespēj attēlot visu, ko redz acs. Šī izskatās atbilstoša vieta, lai dotos īsā pārgājienā un atstājuši mašīnu dodamies ceļā. Vieglākai iešanai izvēlamies stigu. Stigas ir meža daļu robežjoslas, kur izzāgē kokus un krūmus, lai varētu robežas viegli saskatīt. Šī nav tīrīta jau labu laiku un krustu šķērsu sakritušie koki stipri apgrūtina iešanu.

Nonākam pie meža ezera, kas tikpat labi varētu arī būt applūdis purvs vai zema, mitra vieta. Par lielo mitrumu liecina nokaltušie koki bez galotnēm, kas kā zīmuļi stāv sadurti ledū. Tā kā pilsētā pat sniegs bija nokusis neesam droši cik stiprs ir ledus. Eimija atrod svaigas dzīvnieku pēdas, kas ved tieši pāri ledum un secina, ka tam jābūt pieteikami biezam, lai izturētu arī mūs.

Uzkāpjot uz ledus atklājas pavisam savāda pasaule. Meža brikšņus nomaina līdzens ledus, kas nodrošina gandrīz kā asfaltētu taku meža vidū. Pie tam tā ir iespēja piekļūt tuvu un aizsniegt vietas, ko citā reizē varētu vērot tikai no krasta. Te ir pārāk aizaudzis un sekls, lai brauktu ar laivu, bet pārāk dziļš, lai bristu ar zābakiem. Lielākais gandarījums ir sajūta, ka izdevies piedzīvot ko īpašu pateicoties tam, ka trāpiji īstajā laikā būt īstajā vietā. Tagad mums ir lieliska ideja kā izmantot ziemu mežā. Patiesībā šai pat vietā mēs atgriezīsimies tuvākās dienās vēl vairākkārt. Gan paši, gan atvedot te draugus, jo ar labiem atradumiem ir jādalās.

Cik labi, ka šodien putekļu sūcēja un tīrīšanas līdzekļu vietā izvēlējāmies mugursomu un mežu, jo no kārtējās mājas tīrīšanas noteikti nebūtu palikušas pierakstīšanas vērtas atmiņas.

Dalies ar šo rakstu

Ja lasītais šķita interesants, izklaidējošs vai noderīgs - lūdzu padalies ar to saviem draugiem. Tā mums būs lieliska motivācija turpināt rakstīt šādus un līdzīgus stāstus. Ja lasot radās komentārs vai viedoklis - lūdzu pievieno komentāru tepat zemāk, vai atsūti mums ziņu.