background

Pavasara nakts mežā pie jūras

Pamostos no mežonīgi skaļa metāliska trokšņa. Ir nedaudz pāri sešiem un mūsu guļamistabas loga priekšā nupat braucošam traktoram uz asfalta nokrita arkls. Skaļi rūcošs traktors, apkārt skraida apmulsis traktorists un aiz loga – mēs – divi nelaikā pamodinātie. Nav šaubu, ka aizmigt vairs neizdosies un nolemjam sākt kārtējo darba dienu.

Vairāk par pēkšņo pamošanos un skaļo traktoru torīt manu uzmanību piesaistīja austošā saule. Zemajos saules staros viss izskatās tik citāds un skaists. Tā viņa tur aust katru rītu, bet mēs guļot palaižam garām iespēju to redzēt. Vai tā būtu austošā saule, skaista rīta migla, pēksņa silta diena vai nosarmojis ziemas rīts – tās visas ir iespējas, ko ikdienā mēdzam palaist garām. Šis būs stāsts par neizmantotām iespējām un mēģinājumiem tās piedzīvot.

Pāris dienas vēlāk braucam mājās no Liepājas. Ir pusdienlaiks. Jāpaveic pāris darbi un jau pēc dažām stundām jābūt apakaļ Liepājā uz vakara fotosesiju. Pagaišnedēļas traktora saullēkta iedvesmots šorīt cēlos 5:30. Gāju mežā skatīties kā aust saule. Laika prognoze sola, ka vēl tikai šī un nākošā diena būšot tikpat siltas. Nav skaidru ziņu par svētdienu, bet pirmdien draudot pat sniegs.

Skaidrs, ka šī ir iespēja, kuru jāizmanto. Mājās Lilitai prezentēju plānu par vakaru pie ugunskura un nakti mežā. Viņas entuziasms, ir tieši pretējs manējam, bet liekot lietā zināmu devu šarma un vienojoties par budžeta grozījumiem apģērbu iepirkumu sadaļā panākam vienošanos. Eimija, protams nav jāpierunā uz šādu piedzīvojumu un pēc gardām pusdienām pošamies ceļā.

Apmēram pirms gada jau pavadījām nakti Bernātu mežā. Toreiz uznāca lietus un pusnaktī mūs sabiedēja garāmbraucošie makšķernieki. Iznāca ar guļošām meitenēm bagažniekā braukt uz drošāku vietu. Šoreiz nemaz neriskējām sastapties ar zivju vīriem un uzreiz devāmies uz pārbaudītu vietu mežā pie draugu piejūras īpašuma.

Ieradāmies līdz ar saulrietu. Priežu mežs stipri smaržo pēc pavasara. Putni dzied un plānotā Spotify pleiliste paliek nenospēlēta. Ir vakars, bet gaiss joprojām patīkami silts. Eimija devās mežā savākt zarus ugunskuram, es kurināju uguni un Lilita ķēra skaistos saulrieta kadrus. Nebija pagājusi vēl pirmā stunda, kad arī Lilita atzina, ka šī tomēr bijusi laba ideja un īstais laiks, lai dotos dabā. Cepām desas. Ar izkusušiem marshmallow saķipinājām pirkstus, vaigus un ūsas.

Pēdējo saules blāzmu nomaina gaišs mēness un Eimijai rodas ideja pārbaudīt kā būtu naktī doties mežā pēc malkas. Apbruņojamies ar lukturīti un dodamies izmēģināt. Mežā mēness neiespīd, bet lukturim tuvu esošie zari met spokainas ēnas uz tālākiem kokiem. Pirmajā reizē no tiesas sabīstos, jo kustoties gaismai – kustas arī ēnas un šķiet, ka tumsā kāds ir. Nekas briesmīgāks par kādu vāveri vai lapsu te nevarētu dzīvot, bet arī tās varētu pamatīgi sabiedēt, ja pēkšņi satiktos tumsā. Sapratuši, ka malku jāmeklē gaismā, ar pāris smalkiem zariem atgriežamies pie ugunskura. Uguns jau dziest un arī mums laiks gulēt.

Iekārtojam mašīnu. Pagaišvasar divas nedēļas šādi trijatā gulējām ceļojot pa Norvēģijas ziemeļiem. Eimijai esmu uztaisījis saliekamu finiera virsmu. Pa dienu tā plakana glabājas bagažniekā. Vakaros – izveido Eimijas garumam atbilstošu gulēšanas platformu pāri priekšējiem sēdekļiem. Zem plāksnes paliek ātrumkloķis, rokas bremze un pārējās lietas, kas citādi gulēšanu padarītu neiespējamu. Paši nolaižam aizmugures sēdekli un guļam bagažniekā.

No rīta jūtu rosību mašīnas priekšpusē. Eimija ir pamodusies, sēž un skatās uz mums. Šķiet vēl agrs, bet pulkstens rāda jau pāri deviņiem. Laiks gatavot brokastis.

Uzcepam atlikušās desiņas, našķojamies ar Marshmallow un uz līdzpaņemtā gāzes degļa Eimijai top versija par olu kulteni. Esam aizmirsuši gan eļļu, gan sāli, tapēc nākas improvizēt. Rīta saule ātri vien iesilda gaisu daudz vairāk par solītajiem piecpadsmit grādiem. Lilita, kas parasti nelaiž garām iespēju džemperim pāri uzvilkt ziemas jaku tagad sēž T-kreklā. Laiks doties uz jūru. Ūdens mierīgs kā dīķis un guļot smiltīs pat paliek karsti.

Nezinu vai tiešām pirmdiena atnāks ar sniegu, bet pat ja tā nebūs – šī nedēļas nogale
būs kļuvusi par “izmantotu iespēju”. Un nākošreiz, kad mani saullēktā modinās salūzis traktors man būs nevis nožēla par neizmantoto, bet prieks par iespējām, kuras ir jāpiedzīvo.

Dalies ar šo rakstu

Ja lasītais šķita interesants, izklaidējošs vai noderīgs - lūdzu padalies ar to saviem draugiem. Tā mums būs lieliska motivācija turpināt rakstīt šādus un līdzīgus stāstus. Ja lasot radās komentārs vai viedoklis - lūdzu pievieno komentāru tepat zemāk, vai atsūti mums ziņu.