background

Gaujas slēptās klintis un kempings mežā

Ceļš kļūst arvien šaurāks un ved mežā. Asfaltu jau sen nomainījušas smiltis un dziļās bedres liek braukt ar pirmo ātrumu. Navigācija joprojām uzticīgi ved uz kartē atlikto mērķi – meža ezeru. Lai arī kartē atzīmēts – īsts ceļš šis tomēr nav. Par to liecina arī vairākkārtējie kļūdainie aicinājumi griezties pa kreisi vietās, kur pagrieziens neeksistē. Ir tuvu pusnaktij. Ārā dziļa tumsa, tik vien mašīnas lukturi izgaismo priekšā esošo mežu. Lielas priedes, zemi kadiķi un viršu mētras. Ceļš drīzāk pārvēršas par šauru taku, jo nu jau mētras slauka mašīnas abas durvis vienlaicīgi. Tālāk vairs neieku, jo šaura paliek ne tikai taka un abās pusēs augošās mētras, bet arī koki vairs neļauj mašīnai tālāk izspraukties. Solītais ezers esot kaut kur netālu, bet tumsas un šaurības dēļ šovakar tas paliks neatrasts. Nolaižu sēdekļus un lienu guļammaisā. Šonakt šis mežs būs manas mājas, lai rīt kopā ar Sandi un Elzu no @LatvianRoamers dotos piedzīvojumā.

Pamostos īsi pēc četriem. Ārā pus grāds mīnusā. Mašīna jau sen kā atdzisusi, bet guļammaiss labi silda. Tiko svīstošā gaisma sola saulainu dienu, kas ātri vien sasildīs auksto pavasara gaisu. Paskatos pa logu un redzu skaistu priežu mežu, kas tīts vieglā migliņā. Šādu iespēju, protams nevar laist garām. Izberzēju miegu no acīm, ātri ģērbjos, lai ietu ārā fotogrāfēt. Tikai izkāpjot no mašīnas saprotu, ka miglas nav. Mani piemānija mašīnas aizsvīdušie stikli. Izstaigāju mežu, atrodu vakar nesasniegto ezeru. Sagaidu saullēktu un dodos atpakaļ gulēt.

Modinātājs zvana pusdesmitos. Nieka pāris stundās mežs ir pārvērties. No Saullēkta burvības vairs nav ne miņas. Bildēm šāda gaisma nederētu, bet nav arī laika tagad bildēt. Līdz vienpadsmitiem jāsatiek Sandi un jābrauc atpakaļ uz Rīgu, lai savāktu Elzu no mācībām. Maija brīvdienu dēļ šī sestdiena padarīta par darba dienu.

Pēc rīta kafijām, enerģijas batoniņiem un ilgāka brauciena ierodamies Cēsīs. Pa ceļam piestājām apskatīt klintis Līgatnē, bet spilgtā pusdienas saule nesola iespēju tikt pie skaistām bildēm. Lai lietderīgi izmantotu laiku nolemjam doties sameklēt lokāciju, par kuras atrašanu internetā atrodams vien skops apraksts un pieredzes stāsti no cilvēkiem, kas meklējuši, bet neatraduši. Klintis, kas pēc izmēriem līdzinās Ērgļu klinšu masīvam un slēpjas dziļi mežā pie Gaujas vecupes. Pretēji tūristu autobusiem, kas ik dienu apmeklē Ērgļu klintis – uz Ramātu klintīm ceļu atrod tikai retais. Mums paveicās sastapt vietējo dārznieku, kas detalizēti izstāstīja ceļu. Bez viņa norādēm klintis arī mums būtu palikušas neatrastas.

Mežs pārsteidz ar pilnīgi citu noskaņu. Saule te iespīd daudz mazāk. Zemi klāj spilgti zaļas sūnas, kur kājas iegrimst līdz potītēm kā dūnu segā. Atraduši pareizos pagrieziena punktus pa šauru taku tuvojamies klinšu malai. Tālumā redzamās koku galotnes liecina, ka atrodamies stipri augstu virs pārējā reljefa. Klintis nosūnojušas un noaugušas ķērpjiem. Tā vien šķiet, ka tās te gadu simtiem slēpušās no tūristu pūļiem un daudz precīzāk saglabājušas savu neskarto šarmu.

Tomēr no virsotnes gūstams tikai aptuvens priekšstats par klinšu apmēriem. Tāpēc jātiek lejā. Diemžēl majestātiskā klinšu siena ienirst vecupē liedzot jebkādu iespēju pārvietoties pa klints pakāji. Mūsu ceļa rādītājs par to arī brīdināja. Labākais laiks klinšu apskatei esot ziemā, kad ūdens aizsalis.

Tātad jātiek pāri vecupei, lai klintis redzētu no otra krasta. Laivas mums nav, bet atrodam upei pāri nolūzušu bērzu. Ņemot talkā atbalsta nūjas šķērsojam purvaino ūdeni cerot, ka stumbrs vēl nav pavisam sapuvis. Vēl par ātru, lai dotos pavasara peldē un šī nemaz nav vieta, kur to gribētos darīt. No otra krasta jau daudz labāk iespējams apbrīnot klinšu masīvu. Augstumā kā sešstāvu māja un garumā divtik kā Nacionālās bibliotēkas ēka, ar lielu alu klinšu labajā pusē. Līdzi paņemam patīkamas atmiņas, daudz bilžu un katrs pa ērcei. Vienīgi Elzai izdodas izvairīties no nejaukajiem kukaiņiem helicerātiem (*jo biologs @dianajansone teica, ka ērces neesot kukaiņi ?. Par laimi parazītus pamanam laicīgi un neliela pasmacēšana ar mitrajām salvetēm liek ērcēm pašām atlaisties.

Garais pārgājiens un rāpšanās pa stāvajām nogāzēm pamodinājis izsalkumu. Dodamies uz Cēsīm paēst un sākam meklēt nakšņošanas vietu. Pie Gaujas iekārtotas daudzas vietas laivotājiem, bet lielākā daļa no tām pieejamas tikai no upes. Ar mašīnu tur piebraukt nav iespējams. Mums par pārsteigumu vietējie izmanto silto dienu, lai šajās apmetnēs piknikotu. Pirmā vieta pilna ar cilvēkiem un arī vizuāli lielu sajūsmu nerada. Otrā vieta ir skaistāka, bet pie viena no galdiņiem vietējie jaunieši skumst par hokeja rezultātu. Kaste ar alu un pieclitrīga pudele ar nezināmas izcelsmes brūvējumu ātri vien parūpejas, lai puiši būtu skaļāki par visiem pārējiem un uzturēšanos šajā vietā padarītu neciešamu. Izstaigājam apkārtni un turpat blakus mežā atrodam perfektu vietu. Priežu ielokā, uz augstas kraujas, Gaujas krastā gaida perfekta vieta, kas šonakt kļūs par mūsu mājām.

Līdz saulrietam vēl 2 stundas, bet saule jau tagad blāzmojas Gaujā un rada pasakainu noskaņu. Sameklējam akmeņus, lai droši ierīkotu ugunskura vietu, savācam malku un iekārtojam nometni. Attāli dzirdams hokejistu troksnis. Viņi tur strīdās, gandrīz vai sola kauties savā starpā, bet mēs baudam pilnīgu mieru. Ap pusnakti aizbrauc pēdējie trokšņotāji. Šonakt visa Gauja un mežs pieder tikai mums. Hokejisti arī laikam domāja, ka Gauja un mežs pieder viņiem. Par to liecināja gan skaļā uzvešanās, gan postaža, kas no rīta pavērās viņu apmetnes vietā. Čipsu pakas, alus bundžas, kastes, plastmasas spainis, atkritumu maiss un šašliks, kas joprojām stāv uz ugunskura restēm…

Triviāli, bet sava ziņā hokejisti bija labākais, kas ar mums šoreiz notika. Viņu dēļ bijām spiesti meklēt citu vietu un atradām daudz labāku. No rīta sakopām viņu atstāto bardaku. Interesanti, ka pie citiem galdiem bija vēl lielākas kompānijas, taču neviens cits nebija atstājis nenovāktus atkritumus. Izrādās arī mūsu mežiņā kāds jau iepriekš bija viesojies. Zemē atradām cigarešu pakas, alus bundžas, sieviešu zeķubikses un pat kāda apzinīga idiota atstātu atkritumu maisiņu. Diez kā viņam likās – kurš nāks mežā savākt viņa glīti iepakotās čipsu pakas? Ja jau bija pietiekami daudz prāta salikt visus atkritumus maisiņā, tad vajadzēja arī parūpēties par maisiņa nonākšanu atbilstošā vietā.

Post-padomju kultūrai vēl daudz jāaug, lai iemācītos nemēslot dabā un vēl vairāk, lai saprastu “Leave no trace” konceptu. Tas nozīmē ne tikai savākt aiz sevis atkritumus, bet burtiski neatstāt nekādas pēdas. Arī no ugunskura nē.

Mežs un Gauja pieder visiem. Uz vienu nakti tas viss var būt Tavs, bet dodoties prom atceries, ka tas pieder Visiem nevis tikai Tev.

Pārējās bildes no šī piedzīvojuma meklē Instagram @filipsbaumanis

Dalies ar šo rakstu

Ja lasītais šķita interesants, izklaidējošs vai noderīgs - lūdzu padalies ar to saviem draugiem. Tā mums būs lieliska motivācija turpināt rakstīt šādus un līdzīgus stāstus. Ja lasot radās komentārs vai viedoklis - lūdzu pievieno komentāru tepat zemāk, vai atsūti mums ziņu.