background

Ceļojums gar Kurzemes piekrasti

Pāris dienas, kamēr Latvijas vasara sakrustotām kājām centās saturēt lietu mēs pārcēlāmies uz savu mikro-kemperi un devāmies dzīvot mežā. Dzīvot mašīnā mums nav nekas jauns. Esam to darījuši gan pagaišvasar apceļojot norvēģijas ziemeļus aiz polārā loka, gan dodoties microadventure tepat Latvijas pavasarī.
Patiesībā jau pagaišgad braucot uz Norvēģiju man bija sapnis atrast kādu neapdzīvotu pludmali un pavadīt tur vienu vai vairākas naktis. Toreiz laikapstākļi mūs nelutināja. Lielākoties bija apmācies, naktīs līja un gaiss sasila līdz knapiem 15 grādiem. Ceļojām kopā ar Eimiju un ātri vien tapa skaidrs, ka sapni par gulēšanu pludmalē jāatmet. Tomēr ideja par vientuļu pludmali mani nelika mierā…
Dzīvojot valstī ar pustūkstoš kilometru jūras robežu vajadzētu taču būt iespējai atrast neapdzīvotu pludmali tepat Latvijā. Jo tuvāk nāca vasara, jo skaidrāks kļuva plāns par mazo roadtripu tepat gar Kurzemes piekrasti. No Liepājas līdz Kolkai un no Kolkas līdz Engurei.
Eimiju sapakojām čemodānā un aizsūtijām pie Omes uz Belfastu. Palikuši divatā nobeidzām pēdējos projektus un līdz ar pirmo saulaino Jūlija dienu devāmies ceļā. Plāns bija ļoti aptuvens ar uzsvaru uz piejūras mieru un vientuļām pludmalēm.
Pirmajā vakarā nonācām līdz Akmeņragam. Vadoties pēc draugu rekomendācijām devos ar kājām izstaigāt norādīto meža ceļu un patiešām tā galā atradu iekārtotu atpūtas vietu ar ugunskuru, tualeti un tiltiņu pāri upītei. Turpat aiz kāpām Baltijas jūra un pludmale bez neviena cilvēka cik vien tālu spēj saskatīt acs.
Gāju peldēties. Vakara gaiss vairs knapi sniedzās līdz 14 grādu atzīmei, tapēc ūdens likās vēl jo siltāks salīdzinot ar krasta vēju. Vējš arī atbildīgs par viļņiem, kas te atklātā jūrā ir visai augsti. Nav brīnums, ka pāris kilometru attālajā kempingā bieži viesojas Latvijas sērferi.
Kamēr Lilita guļ hamokā un lasa grāmatu es izmantoju brīdi salasīt zarus un iekurt ugunskuru. Apbrīnojami kā uguns spēj iedvest mājīguma sajūtu pat esot mežā, nekurienes vidū.

Saule steidz rietēt un mēs dodamies vakara pastaigā pa pludmali. Diena bija skaidra, bet naktī sola lietu un rietumu pusē jau sāk savilkties mākoņi. Pagaidām tie vēl mūs nebiedē. Vien palīdz saulei iekrāsot debesis oranži-lillā toņos. Mūsu pastaiga ievelkas. Vienā brīdī Lilita tur mani aiz rokas un saka, ka esot bail. Jau gandrīz tumšs. Virs kāpām parādijies mēness, kam vairs tikai pāris dienas jāaug līdz pilnmēnes statusam. Griežamies apkārt un dodamies atpakaļ. Tālumā izskatās, ka no kāpām uz jūru un atpakaļ aizskrien kāds dzīvnieks. Kapēc, lai dzīvnieks skrietu pie sāļā jūras ūdens? Vai tā būtu lapsa? Bet varbūt kāds suns? Drošības dēļ sameklējam jūras izskalotu nūju, lai būtu ar ko atgaiņāties, ja iznāktu satikt no nedraudzīgu. Jūras šalkoņa neļauj sadzirdēt citas skaņas un viļņiem atsitoties pret krastu rodas trokšņi, kuru virzienu grūti identificēt. Vai tā joprojām ir jūra, jeb kāda skaņa no krasta puses, kam vajadzētu pievērst uzmanību? Tā ausoties un velkot līdzi smago koka nūju pieveicam gandrīz divus kilometrus, ko nemanot gar jūru bijām aizklīduši. Aiz kāpām mirdz mūsu lampiņu virtene. Tas palīdz orientēties tumsā un dod drosmi doties tumšā meža virzienā. Savācam vēl pāris zarus, lai atjaunotu ugunskuru, iztīram zobus un esam gatavi doties gulēt.

Rīts ir saulains. Naktī solītais lietus mūs tikpat kā neskāra. Vien ap saullēktu pāris piles pagrabinājās gar mašīnas jumtu, bet to bija tik maz, ka no rīta jau viss nožuvis. Mums ir brīvdiena un gulēt varam cik ilgi gribas. Man miegs beidzas ap desmitiem. Lilita vēl grib pasnaust, tapēc es dodos gatavot brokastis. Ēdienkartē šodien auzu pārslu biezputra ar sēkliņām un ievārījumu. Parasti putru vārīja Lilita, bet viņas norādījumi proporciju sakarā ir tik precīzi, ka putra izdodas perfekta un arī visus pārējos rītus man tiek uzticēts šis uzdevums.
Dodamies Kolkas virzienā nezinot cik tālu gribēsim šovakar tikt. Vienīgais termiņš ir sestdiena, kad esam solījuši viesoties pie draugiem Tukuma pusē, bet līdz tam vēl vairākas dienas, tāpēc steigas nav pilnīgi nekādas. Braucam pa šoseju ar 70km/h Citi steidzas garām, bet mums ir brīvdienas. Nemaz neprasās braukt ātrāk, jo gribas redzēt visu skaisto apkārt un arī jāsteidzas nekur nav. Apstājamies pie Strantes stāvkrasta. Šajā pusē populārākais ir Jūrkalnes stāvkrasts, bet salīdzinot ar Jūrkalnes smiltīm Strantē zeme ir mālaina un stāvkrasts veido gandrīz vertikālu sienu. Pavisam netipiski Latvijai. Ziedoša pļava pēkšņi pārvēršas par vertikālu kritumu vairākstāvu mājas augstumā un lejā aiz šauras, akmeņainas pludmales mutuļo jūra. Skaisti.
Pāvilostā un Jūrkalnē esam bijuši bieži, tapēc šīm vietām braucam garām. Nākošā pietura Sārnates meži. Jau iepriekš braucot pa šoseju tiku noskatījis šo vietu un nolēmis to izpētīt sīkāk. Šodien ir perfekta reize, lai to izdarītu. Atstājam mašīnu meža celiņā un dodamies izstaigāt varenos mežus. Atšķirībā no Bernātiem šeit vairumā aug egles. Zemi klāj melleņu mētras. Mežs itkā tīrs un skaists, bet egļu dēļ necaurredzams. Egles te ir vecas, ar sūnām un ķērpjiem apaugušas un izskatās tumšāk zaļas kā citur. Jāpieverš uzmanība kur speram soli, jo meža ceļš caurvīts koku saknēm. Tie rada brīžam tik augstus izciļņus, ka mūsu mašīnai nebūtu pa spēkam te tikt cauri. Pēc vairākiem pagriezieniem ceļš sāk vest kalnā un nonākuši kalna galā ieraugām jūru. Izrādās arī te pie jūras iekārtotas vairākas ugunskura vietas ar soliņiem. Mežs beidzas neliela stāvkrasta malā un praktiski no visām ugunskura vietām ir redzama jūra. Atzīmējam šo vietu kartē un dodamies atpakaļ uz mašīnu.
Zīmi uz Užavas bāku pamanīju jau braucot uz Jāņiem. Toreiz negribējās braukt daudzos kilometrus pa grants ceļu, tapēc līdz bākai neatbraucām. Pēc Jāņiem internetā pamanīju bākas bildes un sapratu, ka šo vietu vairs nevar laist garām. Lai arī ceļa zīme solīja mazāk kilometru kā līdz Akmeņraga bākai – te ceļš ir daudz sliktāks un dažie kilometri šķiet nebeidzami gari. Samulsuši no daudzajiem pagriezieniem nonākam vēl vienā iekārtotā kempinga vietā pie jūras. Izrādās šī vieta iekārtota pašā bākas pakājē. Apskatām pludmali un kāpjam stāvajā kalnā, lai redzētu slaveno bāku. Darba laiks ir jau beidzies un kāpšana tornī mums nespīd. Tas gan nav mūsu mērķis. Daudz skaistāk bāka un apkārtējās ēkas izskatās no āras. Pat saule nostājusies precīzi aiz bākas torņa, kas ļauj skaisto iekšpagalmu sabildēt bez kontrastainām ēnām.

No dodies.lv resursa esam saglabājuši koordinātas divām atpūtas vietām pie jūras, bijušā Ventspils poligona teritorijā. Diemžēl GPS atliktie punkti nesakrīt ar nevienu ceļu, kas pamatīgi samulsina mūsu navigāciju. Tā mūs izved pa neeksistējošiem ceļiem Ventspils lidlauka apkārtnē. Vairākkārt iebraucam ceļā bez turpinājuma un nāks griezties riņķī. Beidzot pārlabojam koordinātas, lai tās trāpītu uz viena no diviem galapunktam tuvumā esošajiem ceļiem un navigācija atviegloti uzelpo. Kamēr stāvējām ceļa malā mums garām paskrēja bariņš ar skrējējiem. Cilvēku šeit apkārt diezgan daudz, kas liek apšaubīt vai šī būs īstā vieta, kur gribēsim apmesties. Ceļš cauri poligonam ir neciešami lēns. Padomju laikos tas ierīkots no betona plāksnēm, kas tagad stipri izdrupušas un braukšanu salēnina līdz pirmajam ātrumam. Pat zemes ceļi un dažādi grants meža ceļi ir labāki par šo. Pēc vairāk kā kilometra šūpošanās mūsu aizdomas apstiprinās. Galā vairākas mašīnas ar Lietuvas nummuriem. No jūras vizuāli nekas skaists. Tad jau Liepājā pie Ziemeļu mola var piebraukt jūrai stirpi tuvāk, vieglāk un arī skats ir labāks. Griežamies atpakaļ un pacietīgi šūpojamies pār padomju betona atliekām.
Šīs vietas dēļ esam pilnīgi lieki iztērējuši vairākas stundas un jāsāk domāt kur nakšņot. Arī pusdienas nēesam vēl ēduši. Apciemojam Ventspils Rimi un dodamies atpakaļ uz Sārnates mežu. Otra iespēja būtu braukt līdz Irbes upes ietekai, bet tas ir tālāk un neesam droši vai tur būs jauka vieta. Arī saule drīz rietēs, tapēc jāpaspēj iekārtoties un pagatavot ēdienu pirms tumsas.
Nolemjam doties uz pārbaudīto vietu. Sārnates sakņu klātie meža ceļi ir pamatīgs izaicinājums mūsu auto. Dažreiz liekas, ka iebraucot mežā mūsu mašīna maģiski kļūst par kadiem 10cm augstāka. Negribētos te palikt ar salauztu piekari vai pārsistu motoru, tapēc dažviet pat kāpju ārā, lai klātienē novērtētu labāko braukšanas trajektoriju. Par laimi izdodas atcerēties visus dienā izpētītos pagriezienus un neilgi pēc deviņiem ieripojam mūsu nakšņošanas vietā ar skatu uz jūru.
Guļot mašīnā ir vēl viens izaicinājums – mašīna jānoparko pēc iespējs taisni. Pretējā gadījumā guļot šļūksim un riposim uz zemāko pusi. Piejūras mežā atrast plakanu vietu nav viegli, tapēc talkā ņemu pāris kokus, lai labo pusi mašīnai pasvirājot paceltu uz augšu un atbalstītu. Nav perfekti, bet šonakt iztiksim. Lil tikmēr uzvārījusi jaunos kartupeļus un sagatavojusi biezpienu. Pēc našķiem, ko grauzām pa dienu īsts ēdiens tiek uzņemts ar lielu prieku. Arī saule ir norietējusi un pirms gulētiešanas vēl izmantojam sen izsapņotu iespēju – iekārt hamokus stāvkrasta priedēs, lai no tiem noraudzītos uz jūru un saulrieta izkrāsotajām debesīm. Virs jūras spīd mēness un izgaismo jūras virsmu. Pasaka. Ja vien nepūstu vējš un gaiss nebūtu tik auksts ka nākas vilkt ziemas jakas…

Pamostos pirms astoņiem. Aiz meža austošā saule vēl zemu un koku stumbrus iekrāso ugunīgi sarkanus. Diemžēl miegs ir stiprāks par vēlmi celties un brīvdienu režīms pieļauj vēlo rītu.
Ir trešās dienas rīts un dušas trūkums liek par sevi manīt. Vajadzētu doties jūrā noskaloties. Saule nespēj pārspēt vēso vēju un arī mašīnas termometrs negrib rādīt vairāk par padsmit grādiem. Viļņi vēl lielāki kā iepriekš un tie te skalojas krustu šķērsu. Atceros par Bernātos dzirdētajiem brīdinājumiem no izskalotām bedrēm un bīstamajām straumēm. Vairāki cilvēki tādā jūrā ir noslīkuši un neesmu drošs vai krusteniskie viļņi nozīmē, ka arī šeit varētu draudēt tas pats. Tiesa, laiks ir vēss un viļņi tik augsti, ka dziļāk par ceļgaliem jūrā tāpat nedodos un jokainās straumes nespēj man kaitēt. Noskalojies jūtos stipri svaigāks un neticamā kārtā izdodas arī Lilitu pierunāt uz līdzīgu avantūru. Viņa parasti peldēt dodas tikai pie +30 kad ūdens ir silts kā vannā. Šoreiz apstākļi ne tuvu nav tādi, bet dušas trūkums liek pieņemt izaicinājumu.
Lai patvertos no vēsā jūras vēja brokastis braucam gatavot dziļāk mežā. Aizvējā un saulītē ir patīkami silts un brokastu putra atkal garšo lieliski.
Posmā no Ventspils līdz Kolkai esmu bijis tikai divas vai trīs reizes dzīvē. Šodiena sola daudz interesanta, ja vien varētu pagūt visu izpētīt. Uzpildam ūdens krājumus Ventspils Rimi un dodamies uz Ovīšu bāku. Jau nogriežoties no Rīgas šosejas ir sajūta, ka dodamies mežonīgākajā Latvijas virzienā – uz Slīteres mežiem. Ceļš te izbūvēts cauri mežiem uz smilšainām kāpām. Smilšu pamats nav pārāk izturīgs līdz ar to asfalts ļoti viļņains. Ceļā satiekam mašīnas ar Lietuvas nummuriem un arvien vairāk kemperu. Skaidrs, ka te ir dabas ceļotāju paradīze.
Ceļojam gar piekrasti jau trešo dienu, bet Ovīšu bāka kļūst par pirmo, kurā izdodas uzkāpt. Šī ir arī vecākā Latvijas bāka, kas joprojām darbojas jau vairāk kā 200 gadus.
Irbenes radiolokators man jau sen licies interesants. Gan vizuāli, gan militārās vēstures dēļ. Padomju laikos tas bijis slepens objekts pretinieka izspiegošanai. Šobrīd objektā saimnieko Ventspils Augstskola un to izmanto kosmosa pētniecības nolūkos. Kā izrādās ekskursijas te iepriekš jāpiesaka un tās notiek tikai grupām, gida pavadībā. Mums paveicas, jo tieši drīzumā ieradīsies pieteikta grupa, kurai mēs varēšot pievienoties. Antenas kopumā bijušas trīs – ar 8, 16 un 32 metru rādiusu. Divas lielākās ir atjaunotas un aprīkotas ar modernām iekārtām. Mazāko jau deviņdesmitajos nospēruši metāllūžņu tīkotāji. Taču mazākā teleskopa vadības telpas iekārtotas diezgan autentiski un tur tagad pa stāvām metāla trepēm iespējams kāpt ekskursiju dalībniekiem. Nedaudz vilšanās uzzinot, ka lielajā radiolokatorā vairs apmeklētājus nelaižot, toties pēc mazā vadības centra apskates piedāvā doties pazemē un pa eju nokļūt līdz otrajam teleskopam. Eja izrādās 700m gara un jau pēc pirmajiem 300m šķiet, ka iets diezgan. Tomēr atpakaļceļa nav un atliek vien pievarēt atlikušo gandrīz pus kilometru pazemē. Grupas gaidīšana un radiolokatoru apskate iztērējusi vairākas stundas no mūsu laika. Pulkstens jau seši un saprotam, ka šo Latvijas daļu atkal neizdosies izpētīt tik sīki kā gribētos.
Miķeļtornis ir augstākā Bāka Latvijā. Lai arī apkārt bākai un augšā rosās vairāki cilvēki uz vārtiem stāv draudīgs uzraksts, ka ekskursijas te nenotiekot un ar visām pretenzijām jāvēršas Rīgas Brīvostas Pārvaldē. Tā kā Ovīšos jau tikām, tad mūsu mērķis nav apstrīdēt šo ostkungu lēmumu. Piebraucam aplūkot apmešanās vietu pie Irbes upes ietekas Jūrā. Arī ši vieta atzīmēta resursā dodies.lv Vieta skaista, bet pilns ar Lietuviešiem un nejauki mūs sabiedē zīme, kas brīdina par ērču aktivitāti. Skaidrs, ka ērces ir visur, bet ja šeit uzlikta pat brīdinoša zīme, tad laikam te problēma ir īpaši izteikta.

Mazos piejūras ciemus atstājot citai reizei dodamies uz Kolkas ragu. Tā laikam ir vieta, kur katrs latvietis kaut reizi dzīvē ir bijis. Vakars ir mierīgs. Viļņi mazi, tomēr izdodas saskatīt pašu raga vietu, kur viļņi krustojas veidojot garkājainus X. Gar horizontu aizslīd Tallink kuģis un mēs dodamies pastaigā gar līča piekrasti. Esmu kolkas ragā bijis iepriekš, bet līdz šim biju palaidis garām faktu, ka līča puses pludmale te piemētāta ar izskalotiem kokiem un izskatās bezgala skaista. Brīžam to ir tik daudz, ka jākāpj krastā un tālāk ceļu jāmēro pa mežmalu. Neesam vēl bijuši visā līča piekrastē, bet pagaidām šo pasludinam par mūsu mīļāko pludmali līča pusē. Saulriets šovakar mani sāk uztraukt. Iepriekšējās divas nakšņošanas vietas bija jau iepriekš zināmas. Kolkas pusē man nav sameklētu variantu, tapēc jo īpaši svarīgi pirms tumsas atrast vietu nakšņošanai.
Lilitas draudzene uzzinājusi, ka esam Kolkā brīdina, ka tur varot dabūt pa muti. Jau pirms ceļojuma kāds mums to teica un arī ceļojuma laikā nejauši noklausīta saruna pie Engures ezera liecināja, ka Kolkā un Rojā vietējie pat paši sev nepatīk kur nu vēl svešie. Rīt ir zvejnieksvētki, bet mums par laimi vairāk par lauku ballītēm interesē lauku piejūras miers, tapēc pa muti nedabūjuši atstājam Kolku.
Navigācija rāda, ka jūra ir tepat pārdesmit metrus no šosejas, tomēr jau tagad visi meža ceļi apzīmēti ar iebraukt aizliegts. Netālu no Ģipkas atrodam vienu ceļu, kas ved jūras virzienā un aizlieguma zīmi nekur nemanam. Dodamies mežā un pēc kāda laika priekšā neliela stāvvieta pie zīmes, kas atgādina par likumdošanu piejūras zonā un aicina tālāk nedoties. Mežs te ir skaists, pietiekami tālu no šosejas un pilsētām. Derēs mums par naktsmājām. Ar kājām aizejam līdz jūrai. Arī te jūra nav pārāk tālu, bet līča krasts pavisam nelīdzinās tam, ko bijām pieraduši redzēt atklātā jūrā. Pludmale pavisam šaura, jūra gandrīz bez viļņiem un izskatās kā liels ezers. Nolemjam vakariņas neēst, iztīram zobus un dodamies gulēt.

Sestdien jau lielākajā Latvijas daļā solīja lietu. Mēs paļaujamies uz prognozi, ka posmā Roja – Engure līšot tikai no trijiem. Tā arī ir. Mums rīts atnāk ar sauli un skaidru laiku. Brokastu laikā man uzzvana mamma un brīnās, ka mēs tādā laikā dzīvojam mežā. Viņiem pie Liepājas jau taisās līt.
Rojā jūras svētki jau iet pilnā sparā. Abās šosejas malās pilns ar mašīnām. Pēc vientulīgās romantikas Kurzemes piekrastē šāda jūras baudīšana mūs galīgi neuzrunā. Dodamies uz Mērsragu. Lai arī Mērsrags ir piejūras un ostas ciems te nejūt Zvejnieksvetku svinētājus. Gar jūru izvietojušās lepnas pilsētnieku vasaras mājas. Arī tie nesteidz uz šodienas svētkiem. Pie Mērsraga bākas esošā kempinga lasām, ka bāka esot apskatāma tikai vienu stundu nedēļā – sestdienās no vieniem līdz diviem. Kāda sagadīšanās. Ir sestdiena, pulkstenis rāda piecas pāri vieniem un mēs esam pirmie bākas apmeklētāji šonedēļ. Druvis stāv vaļā. Tuvumā neviena nav. Baidamies paši kāpt. Pēc mirkļa mūsu virzienā dodas kungs zilā T-kreklā un aicina droši doties apskatīt bāku. Kungs runā vietēj’ dialekt’. Drusk’ norauj’ galotn’s, bet visu var saprast. Izrādās par bākas apskati pat nav jāmaksā. Tas ir patīkams pretstats Miķeļbākai, kur nikns uzraksts visus dzina prom. Arī atšķirībā no Ovīšu bākas te drīkst ne tikai iziet uz skatu laukuma, bet uzkāpt līdz pašam bākas lukturim un redzēt to tuvumā.

Mūsu maršruts bija plānots līdz Engurei, tapēc ceļojumu noslēdzam iegriežoties Engures ezera dabas takā, kur apskatāmas gan orhidejas, gan savvaļas zirgi un govis, kā arī putnu vērošanas tornis. Taka gan izrādās ļoti gara, tapēc atsakamies no orhidejām un dodam priekšroku savvaļas ganībām. Aiz sevis aizverot ganību vārtiņus nevilšus ir sajūta ka atrodies uz kādas no daudzajām britu pārgājienu takām. Arī tur tās ved cauri ganībām un ik pa laikam jāšķērso žogi un vārti. Zeme te ir kūdraina un mitra, kas vēl vairāk atgādina britu salās piedzīvoto. Savvaļas govis laikam vēlas palikt savvaļas. Tās pārbridušas seklu ezera fragmentu un sagūlušās uz netālās saliņas. Tā teikt, lai tūristi negrāpstās. Zirgi gan ir stipri atjautīgāki. Viņiem ļoti garšo burkāni un šo dārzeņu dēļ tie gatavi mest visu kaunu pie malas un līst kaut vai kabatās, lai dabūtu kāroto gardumu. Kādi cilvēki, kas jau dodas prom iedod mums pāris burkānus un tagad arī mums zirgi ir draugi. Sabarojam dzīvniekus, safotogrāfējamies un varam doties uz mašīnu. Nu jau arī saule pazudusi aiz mākoņiem un vēl pēc pus stundas braucot Rīgas virzienā arī mūs sasniedz lietus.
Tieši kā plānots no trešdienas līdz sestdienai Latvijas vasara turējās cik spēdama un deva mums vēsu, bet saulainu laiku, ko mēs izmantojām līdz maksimumam. Dodoties mājās ir gandarījums par piedzīvoto un no jauna iegūta pārliecība cik Latvija mums ir skaista. Bet rietumu piekraste ir vieta, kur vērts atgriezties atkal un atkal.

Dalies ar šo rakstu

Ja lasītais šķita interesants, izklaidējošs vai noderīgs - lūdzu padalies ar to saviem draugiem. Tā mums būs lieliska motivācija turpināt rakstīt šādus un līdzīgus stāstus. Ja lasot radās komentārs vai viedoklis - lūdzu pievieno komentāru tepat zemāk, vai atsūti mums ziņu.