background

Igaunijas kalni un purva ezeri

No bērnības man īpaši palikusi atmiņā sajūta kāda ir vakarā braucot prom no mājām. Neatceros cik vecs tad biju, vai uz kurieni devāmies, bet iespēja iemainīt garlaicīgo gulētiešanu pret interesantu braucienu mašīnā ir spilgti iespiedusies atmiņā. Mašīnas salonā mirdz krāsainas gaismiņas. Apkārt tumsu ik pa laikam pāršķel citu mašīnu uguņi. Tētis pie stūres un es varu to visu vērot, un lēnām ļauties vissaldākajam miedziņam. Nonākot galā zinu, ka spēcīgās rokas mani ienesīs iekšā un ievīstīs segās…

Dažreiz piedzīvojumi un neizdzēšamas atmiņas rodas pašas no sevis, bet visbiežāk tās nepieciešams apzināti radīt. To cenšamies darīt savā ģimenē.

Ir piektdienas vakars. Aiz muguras darba nedēļa. Eimijai Liepājā tiko beigusies peldēšanas nodarbība. Ārā sāk satumst un būtu laiks doties mājās, bet mums šovakar priekšā vēl 5 stundu brauciens līdz Pērnavai. Latvijā nedēļas nogali solīja lietainu, tāpēc nolēmām meklēt pavasara sauli Igaunijā.

Eimija jau sen kā saldi aizmigusi. Ap pusnakti ieripojam Pērnavā un uzmeklējam mūsu AirBnB naktsmājas. Šī ir pirmā reize, kad noīrējām tikai istabu nevis visu dzīvokli. Šoreiz tā nebija laba doma. Nedaudz dīvaini doties cauri viesistabai, kur dīvānā jau guļ saimnieki, jo savu guļamistabu atvēlējuši mums. No rīta lieki nekavējamies, jo logā spīdošā saule apstiprina laika prognozes solīto. Ir aprīļa vidus un pavasaris gatavojas sprāgt ārā pa visām malām.

Dodamies uz Sooma purvu un brokastis šorīt ēdam skaistā piknika spotā pie Raudna upes. Igauņu RMK ir apmēram tas pats, kas mūsu Latvijas Valsts meži vai Britu National Trust. Vienīgi Igauņi to ņēmuši ļoti nopietni un daudz kur ir iekartotas ne tikai marķētas pārgājienu takas un piknika nojumes, bet pat brīvi pieejamas mājiņas, kur ikviens bez maksas var pārlaist nakti savā guļammaisā un no rīta atzīmēties viesu grāmatā. Turpat blakus ierīkota sausā tualete, kas kvalitātē pārspēj lielu daļu benzīntankos un lielveikalos atrodamās. Lilita parasti ir ļoti izvēlīga šajā jautājumā, bet, ja viņa šo atzina par labu, tad arī Anglijas karalieni te varētu vest pačurāt.

Šis reģions ir slavens ar piekto sezonu. Starp ziemu un pavasari te ir plūdu laiks. Aprīlī jau viss ūdens aiztecējis, bet atzīmes uz koku stumbriem joprojām atgādina cik augsts bijis līmenis katrā gadā. Interesanti iet pa mežu un redzēt, ka reiz te bijis ūdens pāri galvai un cilvēki pa šo taku braukuši ar kajakiem.

Būtu nepareizi teikt, ka pie applūšanas vainojam purvs, jo lai arī mitrs, tas ne pa visam nav zems un applūstošs. Šis ir augstais purvs, kur laika gaitā krājoties sūnu un kūdras slāņiem izveidojies pamatīgs uzkalns. Mums priekšā trepes ar pārdesmit kāpieniem, lai tiktu augšā purvā. Kalna galā uzbūvēts tornis, kas piedāvā skatu pāri lielajam purva klajumam. Tiesa, otru malu saskatīt nevar, bet aptuvenu nojausmu par to, kur vedīs mūsu taka gan gūstam.

Nonākam pie purva ezeriņa. Ūdens dzidrs, bet tā kā grunti klāj kūdra, tad ezers izskatās kā melna acs nodzeltējušas zāles vidū. Tajā atspīd debesis un iekrāso ezeru tumši zilu. Arī mūsu Dunikas purvā ir ezeriņi, taču šeit izbūvēta dēļu laipa gar pašu krastu un ir arī trepes, lai peldēties gribētāji varētu ērti izkāpt krastā. Tā neko – privāts baseins mežonīga purva vidū. Noķeram pirmo pavasara iedegumu un izmetuši cilpu gar vēl vienu ezeru dodamies atpakaļ uz mašīnu. Lai nebūtu vēlreiz jāmēro tas pats ceļs – šoreiz nogriežamies uz citas takas, kam arī vajadzētu izvest līdz ceļam.

Nokļūstam zaļojošā mežā, kur pērnie plūdi vel atstājuši jūtamas sekas. Taka daudzviet dubļaina un aizšķērsota ar ziemas sagāztiem kokiem. Tas izskaidro, kapēc pie ieejas redzējām zīmi, kas vēstīja, ka taka esot slēgta. Igauņu mehaniztori acīm redzot vēl nav paspējuši šo sakopt vēlamajā līmenī, bet mums tas netraucē. Galu galā ēvelētas dēļu laipas mežā tāpat ir tikai slinko tūristu pievilināšanai nevis piedzīvojumu meklētāju nepieciešamība.

Braucam tālāk. Šovakar jātiek līdz Tallinai, bet pirms tam vēl gribam uzkāpt Igaunījas kalnā, kas atgādina miniatūru alpu virsotni. Skolā mācija, ka Igaunijas augstākā virsotne ir Munameģis, kas nieka sešu metru dēļ ir arī augstākais punkts Baltijā. Tomēr Munameģis nav mūsu šodienas plānā. Daudz svarīgāks par absolūto augstumu ir relatīvais augstums. Un te gan augstuma, gan formas ziņā līderis Baltijā ir Rummu karjers. Padomju laikos te bija cietums, kur ieslodzītos nodarbināja kaļķakmens ieguvē. Karjers tagad ir applūdis ar dzirdi zilu ūdeni, bet nodrupušās kaļķakmens atliekas ilgstoši tika krautas milzīgā kalnā. Laika gaitā lietus izskalojis kalnam milzīgas aizas, kas kopējo skatu padara absolūtu netipisku šim reģionam. Kad pirmo reizi ieraudzīju šīs vietas bildi – neticēju, ka tas ir tepat Igaunijā.

Par bijušo cietumu liecina augsti žogi, kas joprojām rūpīgi noslēgti ar dzeloņdrātīm. Brīdinājuma zīmes liecina, ka teritorijā ieiet nav atļauts. Daļa no cietuma ēkām atradās lejā, karjera bedrē, kas pēc sūkņu apturēšanas ir applūdusi. Lēkšana un peldēšana starp šīm konstrukcijām ir bīstama, tapēc īpašnieks cenšas cilvēkus te nelaist. Redzam, ka kalna galā jau ir vairāki cilvēki. Sekojot internetā izpētītām norādēm atrodam caurumu žogā un satiekam iepriekš redzētos pētniekus. Arī viņiem, tāpat kā mums, peldēšana nav prātā. Interesantāks ir kāpiens kalnā, kas vietām ir tik stāvs, ka baidamies vai Eimija spēs to paveikt. Kopīgiem spēkiem tiekam augšā un no turienes paveras plašs skats, visos virzienos pāri apkārtnes mežiem.

Ar nelielu nokavēšanos mūs ir panācis Latvijā atstātais lietus, tapēc laiks doties lejā. Šonakt nakšņosim Tallinā. Mums būs Pinterest cienīga māja vecajā koka apbūvē ar privātu autosstāvvietu pagalmā. Centrā tas ir īpašu būtiski, jo lai arī Tallina ir daudz mazāk kā Rīga – centra autostāvvietu cenas te ir kosmiskas. To izjūtam vakarā mēģinot atrast stāvvietu pie noskatītā restorāna.

Nākošais rīts atnāk ar tādu pat lietu kā Latvijā, bet saulainā sestdiena un tās piedzīvojumi bija tā vērti, lai triektos visu šo gabalu no Liepājas. Par spīti lietum braucam apskatīt Jegalas ūdenskritumu. Ceļa norādes nav īsti precīzas, tapēc publiskās stāvvietas vietā nokļūstam bedrainā lauku ceļā, kas šķietami neved tālāk par piemājas dārziņiem. Pēc brīža mūsu priekšā paveras skats uz ūdenskritumu. Izrādās esam tam piebraukuši no lejas puses un pat neizkāpjot no mašīnas varam to redzēt pilnā godībā. Ūdens te krītot no 8 metru augstuma. Nezinu kā Igauņi mērijuši, bet man neizskatās augstāk par 3-4. Internets saka, ka vasarā upe gandrīz vai izžūst un pāri klintij plūst vien mazas tērcītes. Palu laiks jau garām, bet joprojām ūdenskritums izskatās krietni labāk kā internetā redzētās bildes no vasaras.

Apskatam arī netālu esošo spēkstaciju, kas izmantojot upes augstuma atšķirību ražo elektrību. Interesanti, ka spēkstacija darbojas no atsevišķi izbūvēta ūdenskrituma apvedceļa un neko te nav bijis jāappludina. Kaut Daugavas HES cēlāji būtu spējuši izdomāt līdzīgu risinājumu. Tad iespējams mums pašiem būtu gan dolomīta klinšu kanjons, gan Staburags, gan Pērses ūdenskritums un nebūtu to visu jābrauc skatīties pie Ziemeļu kaimiņiem.

Dalies ar šo rakstu

Ja lasītais šķita interesants, izklaidējošs vai noderīgs - lūdzu padalies ar to saviem draugiem. Tā mums būs lieliska motivācija turpināt rakstīt šādus un līdzīgus stāstus. Ja lasot radās komentārs vai viedoklis - lūdzu pievieno komentāru tepat zemāk, vai atsūti mums ziņu.