background

Reiz ceļojot pa Balkānu valstīm redzējām ceļmalas kafejnīcu aiz kuras pavērās fantastisks skats uz kalnu ieleju. Mums par brīnumu ēstuves galdiņi bija izvietojušies ēkas priekšpusē ar skatu uz šoseju, pilnīgi ignorējot skaisto skatu.
Jebkur pasaulē vietējie parasti ir "atēdušies" no pierastā un drīzāk meklē kaut ko reģionam netipisku. Mēs savas smilšainās pludmales vai mežu biezokņus uztveram par pašsaprotamu, taču ilgojamies pēc kalnu masīviem, mutuļojošām upēm, ziliem ezeriem vai tuksnešiem.
Arī mēs Lieldienu brīvdienās nolēmām meklēt kaut ko netipisku. Kaut ko tādu, kas šajā apkārtnē nebūtu sastopams. Mums tas izdevās tepat- pārsimt kilometrus aiz Lietuvas robežas.

Akmenes reģions ir bagāts ar derīgajiem izrakteņiem. Salīdzinoši nelielā attālumā viens no otra izvietojušies vairāki karjeri. Šodien mēs paguvām apskatīt divus - Menčiu dolomīta karjeru un Šaltiškiai māla karjeru pie Papiles.

Vai šie karjeri ir brīvi pieejami?
Par kerjeriem uzzināju no kāda raksta Delfos. Nepalika skaidrs vai jāpērk ieejas biļete, jāsalīgst gids, jeb doties var brīvi uz savu galvu. Internetā atradu pretrunīgu informāciju. Uzrunāju vairākus cilvēkus Instagrammā, kas publicējuši bildes no šīm vietām, taču arī tas pārliecību nesniedza. Iedrošināja fakts, ka visi šie karjeri reklamējas reģiona tūrisma ceļvežos. Tātad gluži privāti un slepeni tie nav. Par obligātu prasību pēc gida izlasīju tikai lapā, kura pieder vienam šādam gidam - tātad pelna naudu mulsinot cilvēkus.

Godīgi sakot gids nebūtu nācis par ļaunu, jo teritorija ir milzīga un vairāk varētu paspēt ieraudzīt ejot kopā ar zinošu pavadoni. Mums gan nepatīk ceļot kopā ar tūristu grupām un labāk dodam priekšroku vientulīgai klīšanai nekā tempā organizētai grupai. Pie tam šis gids uz mūsu Instagram DM ziņu nemaz neatbildēja. Vai nu neprot angliski vai bija Lieldienu brīvdienās.

Abās vietās iekšā tikām bez organizētas ekskursiju grupas un ieejas maksas. Māla karjerā pat satikām darbinieku, kurš mums kaut ko sauca Lietuviešu valodā. Baidījāmies, ka dzīs ārā, bet pārslēdzot valodu uz Krievu izrādījās, ka lādzīgais onkulis cenšas dot norādes no kuras vietas iegūstams labākais skats. Secinām, ka karjeri ir pieejami ikvienam un respektējot aizlieguma zīmes mašīnām un netraucējot ekskavatoru darbu teritorijā atrasties nav liegts.

Kā ģērbties dodoties uz karjeru?
Par spīti tam, ka diena bija ļoti silta un šis pavasaris īpaši izceļas ar sausumu - dolomīta karjers bija stipri mitrs. Proti karjers ir dziļa bedre - vairākus stāvus zem apkārtējā zemes līmeņa. No pilnīgas applūšanas to pasargā zemākajā vietā ierīkotā sūkņu stacija. Taču karjera dibens ir diezgan slapjš un dubļains pat dienā, kad viss apkārtējais ir izkaltis. Tāpēc tur dodoties jāvelk ūdens izturīgi pārgājienu zābaki vai vismaz gumijnieki.

Māla karjers bija sauss, taču māls šeit ir nevis sakaltis cietos klučos, bet kā smalks, sarkans pulveris. Kā zināms māls nešķīst ūdenī un intensīvā krāsa bija iekrāsojusi betona ceļu un kāpnes pat simtiem metru prom no karjera. Diez vai savas glaunās kurpes gribēsies triekt šādos apstākļos. Dziļās traktoru atstātās pēdas liecina, ka mitrākā laikā karjers droši vien pārvēršas par kārtīgu podnieka abru, kur grimst viss un pie zābakiem pielīp ne viena vien sarkana dubļu pika.

Kā tur nokļūt?
Abi karjeri atrodas ārpus apdzīvotām vietām un nokļūšana ar sabiedrisko transportu vai kājām varētu būt sarežģīta. Ar auto var piebraukt diezgan tuvu, bet jārēķinas ar 1-2km pārgājienu, lai izstaigātu katru karjeru.

Menčiu dolomīta karjerā atļauts iebraukt līdz kartē norādītajam punktam. Tālāk ceļš sazarojas un jāmēro kājām. Pa labo pusi var nokļūt līdz zaļam ezeram un sūkņu stacijai karjera zemākajā punktā. Ceļš, kas ved pa kreisi aizved uz pašu karjeru ar stāvām dolomīta sienām 5-6 stāvu mājas augstumā. Karjera rietumu galā ir taka, kas ved uz karjera virsotni ar skatu uz kanjonam līdzīgo ieleju.

Ceļš uz Šaltiškiai māla karjeru ved blakus dzelzceļa sliedēm. Auto jāatstāj pie barjeras apmēram šeit, pie kartē atliktā punkta. Tālāk jāseko vilciena sliedēm, kas ved tieši iekšā karjerā.

Karjera dienvidu pusē ir augstākie māla kalni no kuriem paveras skats pāri visam karjeram un arī tuvākajai apkārtnei. Ziemeļu pusē ir ezeriņš ar izteikti zaļu ūdens krāsu, kas vēl vairāk izceļas sarkanā māla krastos.

Kur paēst pusdienas?
Atgriežoties no pastaigas pirmajā karjerā mums uzbruka izsalkums. Šai brīdī lieti noderēja no mājām līdzpaņemtās sviestmaizes, kvinojas salāti un omlete. Līdzpaņemtās pusdienas bija labākā ideja, jo lielas pilsētas ar ēstuvēm šeit tuvumā nemanījām un ja dienas vidū būtu jāmeklē restorāns - iespējams tālāk par pirmo karjeru nemaz netikām. Tāpēc droši varu apgalvot, ka labāka ideja ir ēdienu līdzi ņemt pašiem.

Dalies ar šo rakstu

Ja lasītais šķita interesants, izklaidējošs vai noderīgs - lūdzu padalies ar to saviem draugiem. Tā mums būs lieliska motivācija turpināt rakstīt šādus un līdzīgus stāstus. Ja lasot radās komentārs vai viedoklis - lūdzu pievieno komentāru tepat zemāk, vai atsūti mums ziņu.