background

Belfasta lepojas ar Titāniku. Šeit joprojām strādā uzņēmums Harland & Wolff, kas 1911. gadā pabeidza un no Belfastas dokiem ūdenī nolaida bēdīgi slaveno kuģi. Nesen ir atvērts Titānika muzejs un joprojām rajonu pie ostas, kur kuģis tika būvēts sauc par Titanic Quarters. Līdzīgi kā ar ziemeļu piekrasti – pilsētas centru esam apmeklējuši vairākkārt, bet uz Titanic Quarters Lilita mani vēl nebija vedusi. Šodien ir diena, kad mašīnu lieto Ome, tapēc mēs sēžamies divstāvu autobusā un ripinam centra virzienā.
Pilsētai cauri tek River Lagan, kas ostas vajadzībām ir mākslīgi iztaisnota. Belfāsta savulaik saukta gan par pasaules lielāko linu pārstrādes centru, gan lielāko kuģubūvētavu. Ostas rajoni ir ļoti industriāli. Joprojām apskatāms mazāks sausais doks ar SS Nomad kuģi tajā. Šis kuģis savulaik veda pasažierus no ostas uz Titāniku, jo Titāniks bija tik liels, ka ostā pietauvoties nespēja. Blakus atrodas Titānika muzejs. Tā ir jaunbūvēta ēka, kas simbolizē aisbergam cauri izlauzušos kuģa priekšgalu. Ieejas biļete maksā ap 20Eur un kamēr vēl nav tapusis plānotā pilnizmēra Titānika kopija nolemjam muzeja apmeklējumu atlikt. Tā vietā izpētam suvenīru veikalā atrodamo Infografiku, izlasam Wikipēdiju un iztaigājam vietu, kur kuģis būvēts. Milzīgā laukumā iezīmēta kuģa kontūra dabīgā lielumā un tad dod aptuvenu priekšstatu cik milzīgs tas bijis. Turpat blakus arī vizuāli parādīts bojāgājušo un izdzīvojušos skaits. Pirmās klases pasažieri, kas mūslaiku vērtībā par biļeti maksāja ap 80 000Eur tika cauri diezgan labi. Izglābās visas sievietes un bērni, kā arī daļa vīriešu. Kopumā apmēram puse no pirmās klases pasažieriem. Taču, jo zemāka klase, jo mazāks izglābto procents. Lai arī liktenīgajā reisā uz klāja bija tikai divas trešdaļas no kopējā Titānika ietilpības – glābšanas laivas tāpat pietikai tikai mazai daļai. Oriģinālais plāns bija, ka glābšanas laivas tiktu lietotas, lai no grimstošā kuģa aizvestu pasažierus uz kādu no tuvumā esošajiem kuģiem. Papildus nepietiekamam laivu skaitam tās tika palaistas jūrā pustukšas, jo neviens īsti nezināja ne glābšanas procedūras, ne to cik īsti ietilpīgas tās ir. Ja laivas būtu piepildītas līdz paredzētajam apjomam – varētu izglābt divreiz vairāk cilvēku. Iemesls nezināšanai ir tāds, ka lielākā daļa no kuģa apkalpes un darbiniekiem tika salīgti īsi pirms braukšanas un atskaitot specifisko personālu absolūtajam vairākumam nebija zināšanu un pieredzes darbā uz kuģa. Lieki minēt, ka šis kļuva par skaļu precedentu, lai krasi mainītu jūrniecības drošības prasības visā pasaulē. Interesanti arī, ka vēlāk sūtītie kuģi, kuru uzdevums bija savākt bojāgājušo ķermeņus vāca tikai turīgākos pirmās klases pasažierus. Iemesls absolūti triviāls – bagātniekus bija būtiski identificēt, lai varētu sakārtot mantojumu. Tiem, kam rocība bija mazāka ne tikai bija stipri mazākas iespējas izglābties, bet arī saņemt pienācīgu cieņu un iespēju tikt apbedītiem dzimtene. Tā arī lielākā daļa no Titānika upuriem joprojām ir apbedīti jūrā kopā ar kuģi.

Sākas spēcīgs lietus un meklējot patvērumu nokļūstam tuvējā kafejnīcā. Pie galdiņiem runājas cilvēki, pie sienām karājas mākslinieku glezas un vecu plakātu reprodukcijas, ko turpat var arī iegādāties. Vienīgi ierasto kafajnīcas trauku vietā ir parastas krūzes, kas galīgi nesaskan pēc dizaina un šķiet, ka katrs būtu ieradies ar savu krūzi no mājām. Izrādās šī ir ļoti interesanta koncepta kafajnīca – proti “maksā cik gribi”. Ne kafijai ne kūciņām nav noteikta cena. Darbinieki ir brīvprātīgie un viss pasākums darbojas kā labdarības iestāde. Diemžēl nepaguvām nobaudīt ne kafijas ne kūciņu kvalitāti, bet spriežot pēc apmeklētāju daudzuma, viņu ģērbšanās stila un aksesuāriem šī vieta ir labi pieprasīta un ne jau nabadzīgo iedzīvotāju vidū. Piefiksējam lokāciju un nolemjam atgriesties te nākošreiz viesojoties Belfastā.

Anglijas apmeklējums nebūtu pilnīgs bez Fish and Chips. Lieli zivju ēdāji neesam, bet angļu īpašie kartupelīši ir ļoti kārdinoši. Izstaigājam visu Victoria Square iepirkšanās centru meklējot šādu ēstuvi līdz beidzot kāda fastfood restorāna darbiniece iesaka, kur meklēt labāko fish and chips pilsētā. Tur arī dodamies un droši varam ielikt vēl vienu ķeksīti paveikto darbu sarakstā.

Vēl viens nepiepildīts sapnītis palicis sarakstā zem nosaukuma ogas. Pirms vairākiem gadiem bijām belfastā augusta beigās. Toreiz kāpjot kalnā pieēdām pilnus vēderus ar pasaulē gardākajām kazenēm. Tur tās milzīgām ogām aug visu taku malās. Jūlijs vēl kazenēm par agru, bet nupat īstais laiks ir baudīt avenes.

Braucam pie Lilitas draudzenes mammas uz laukiem. Ogas neaug viņai dārzā, bet turpat- netālā kalna nogāzē. Misis Green piemeklē mums katram atbilstoša izmēra gumijniekus un dodamies baudīt kalnu delikateses. Avenes te aug milzīgos krūmos, kas savijušies necaurejamos džungļos un kā jau savvaļas ogām piestāv – uz kātiem ir asi ērkšķi. itkā ar to vēl nebūtu pietiekami – krūmājs arī pieaudzis pilns ar dzēlīgām nātrēm. Te vajagot īpašu ādas kostīmu, kam adatas nekaitē. Ar tādu var ielauzties dziļi avenājā. Mums gan pietiek ar maliņā nolasītajām ogām. Tās ir tik gardas. Turpat arī uzkāpjam nelielajā kalniņā, kas pēc skata izskatās necils, bet apkārnes kopējā augstuma dēļ ļauj saskatīt tālu uz visām četrām debespusēm. Zem kalna simtiem metru garumā stiepjas senas alumīnija raktuves. Kādreiz labirintus bijis iespējams izstaigāt. Tagad drošības dēļ ieeja ir slēgta. Kārtējo reizi noelšamies cik jauki būtu dzīvot tādā vietā, kur kalns atrodas tepat pagalmā un gardākais ogu dārzs aug savvaļā tik liels, ka nevar spēt visu apēst.

Dalies ar šo rakstu

Ja lasītais šķita interesants, izklaidējošs vai noderīgs - lūdzu padalies ar to saviem draugiem. Tā mums būs lieliska motivācija turpināt rakstīt šādus un līdzīgus stāstus. Ja lasot radās komentārs vai viedoklis - lūdzu pievieno komentāru tepat zemāk, vai atsūti mums ziņu.